3. A. 480. Teicējs J. Jakuškins Rēzeknē. Ku1tūras balss kr.

Kaidai meitiņai nūinyra muote. Tāvs ilgi nagaidīdams, apprecēja ūtru sīvu. Pamuote pret buorenīti izzaturēja ūti naidīgi. Reizi, kad pamuote cepja maizi, buorenīte pīguojuse pi viņas prosa: "Mamiņ, izcep maņ ari vīnu kukulīti!"

Pamuote sasadusmuoja un klīdzja: "Ak tu grīvonka [streņģe, vaigs], vē tu kū izdūmuoji!"

Buorenīte redz, ka pamuote par tū dusmūjas, un aizguoja pi dorba. Struoduojūt gryutū dorbu, buorenīte tai pavadīja vvsu nedēļu. Sastdīn pamuote otkon cepja maizi. Šū reizi buorenīte ari prasēja, lai izcap kukulīti, kū pamuote ari izpiļdēja. Izcapuse maizi, pamuote buorenītes kukulīti napadevja vys viņai rūkuos, bet nūsvīdja zemē. Buorenīte paskrēja pi kukulīša, lai tū pacaltu, bet te uz reizes durovas atsataisēja un kukulīts izzavēļa uorā. Buorinīte dzynuos pakaj pēc viņa, bet kai tik daskrīn pi kukulīša un grib paceļt, kukulīts palāc uz augšu un otkon tuoļuok. Tai kukulīts savēļa leidz jūti augstam kolnam un buorenīte vēļ vys dzynuos viņam pakaļ. Pi šuo kolna atsaroda ūti lels akmeņs un kukulīts kai tik pīsavēļa pi viņa, tai akmeņam atsataisēja taidas kai durovas. Kukulīts tyuleņ nūstuoja veļtīs un buorenīte tū bez vysaidom pyulem vīgli pacēļa un suoka ēst. Tod buorenītei nu atsataisējušuo akmeņa izskrēja klīgdamas daudz mozu meitiņu: "Mums byus muosiņa! mums byus muosiņa!"

Buorenīte pi viņom doguojuse, sovu kukulīti izdalēja uz daudz vinaidom daļom un kotrai meitiņai īdevja pa gabaliņa m. Pi šuom meitiņom buorenītei beja jūti labi dzeivuot un viņai izzalyka, ka ir pavadējuse tur tik dažas dīnas, bet tur beja pavadējuse daudz godu. Buorenīte gribēja īt atpakaļ uz savu pamuoti, bet meitiņas nalaidja un sacīja buorenītei: "Pagaidi, tu tak vēļ naesi redzējuse myusu vactāva."

Pēc nailga laika atguoja ari meitiņu vactāvs un pīguojis pi viņom sacēja: "Nu kū jyus viņai duovynuosit?"

Tad meitiņas atsacēja: "Viņai vajaga kū lobu duovynuot, tuopēc ka viņa sovu pādējū kukulīti izdalīja storp mums un paša ari pajēmja taidu pat gabaiiņu, kaidu devja mums ikkotrai."

Vecīts pasagrīzīs uz buorenīti teicja: "Tu esi loba meitiņa, un tev par itū vajag kū duovynuot. Tagad īsim rrz klēti un tu varēsi izlasēt, kas tev lobuok patiks."

Klētī tur beja treis skapi: sorkans, bolts un zyls. Vecīts ar buorenīti aizīt uz klēti un vecīts devja viņai izlasēt, kurs skaps vairuok pateik. Buorenīte sev izlasēja zylas kruosas skapi un tad vecīšam socēja: "Es gon izlasēju zylas kruosas skapi, bet tei bāda, ka es viņa navarēšu aiznest uz muojom."

Vecīts padūmuojis sacīja: "Nikas par tū, tu nabādoj, skaps byus aiznasts uz muojom. Tik nazyn, vai tova pamuote viņu atļaus īlikt ustobā."

Tad vecīts pasaucja pi sevis sunīti, skapi puorvērtja par mozim dēlīšim un Iyka suņam uz placim un pīteicja, kū vīn buorenīte teikšūt, tū kab viņš izpyldītu.

Buorenīte par skapi vecītim pateicjās un ar sunīti, kurs nesja viņas skapi, laidjās īt uz muojom. Guoja, guoja un beidzūt ari sasnēdzja buorenīte sovas tāva muojas. Buorenīte skapi puorvērtja par lelu un gribēja īnest ustobā, kad viņai pretim aizguoja pamuotes meita un paša pamuote. Pamuotes meita, daguojuse pi skapa, labi apsavēŗa un teicja uz sovu muoti : "Dīzgon skaists skaps, es āri ar mīru byutu taida dabuot."

"Ej nu, meit, kas te par skapi? Viņa par šū laiku nadzeivuodama muojuos ir tik vīnu skapi nūpeļnējuse. Par itim godim viņa varēja na tik vīnu skapi nūpeļnēt, bet taidu desmit skapu un desmit reižu lobuokus," - dusmuodamuos atsoka pamuote, lai gon pruotā dūmuoja, ka iabi byutu, jo ari viņas meita varātu taidu skapi nūpeļnīt.

Šū skapi buorenīte beja pastatēiuse pi klāva un attaisēja durovas pasavērt, kas tur atsarūn vvdā. Tad īraudzēja, ka tur izzaskata na skaps, bet ļūti lela pilsāta ar vysaidom duorgom muojum, kaidu vēļ nikod te nivīns storp cylvākim nabeja redzējuši. Un storp tuom atsaroda vēļ vīna vvsleluoka un vysskaistuoka, kurā vajadzēja dzeivuot buorenītei.

Pamuote nu buorenītes vysu labi izzynoj. kai viņa pi šuo skapa tykuse.

Buorenīte skapi gribēja nest ustobā, bet pamuote viņai naatļuova un pateicja, lai pastata pi klāva.

Tad pamuote izcap ari sovai meitai kukulīti, un izvylkuse nu cepļa, napadūd vys tai rūkā, bet nū:svīž zemē. Eistuo meita nu zemes kukulīša nagrib nimoz i cslt, et kad pamuote labi sasyt, tad gon snādzās pakaļ un kukulīts taipat kai buorenītei izzavej pa durovom uorā. Uorā pēc kukulīša eistuo meita naīt ni sūļa pakaļ, bet kad muote uzlīk uz beņča un labi nūsukoj, tad pamozam aizkustās paka kukulīšam. Golu golā kukulīts aizzavē pi tuo pat kolna, pi tuo pat akmiņa, kur dasavēļa borenītes kukulīts un uz reizes apstuoj. Eistuo meita paceļ kukulīti un suoc ēst. Tad atsataisa akmeņam vīna mola un eistai meitai aizskrīn prīškā tuos pašas meitiņas, kuras atskrēja prīškā buorenītei. Vysas suoc klīgt: "Mums atguoja otkon cyta muosiņa, taipat maizīti āzdama, kai pyrmuo. Varbyut, īdūs ari mums pa gabaliņam."

"Es jyusim byušu loba muosiņa, vai ari maizes īdūšu! Gaidīt vīn nu manis. Paša byušu naāduse un te taidas baruošu!" atbiļd pamuotes eistuo meita ar osorom acīs un aizsmokušu koklu.

Kad eistuo meita maizi jau beja apāduse, atguoja meitiņu vactāvs un prasēja: "Nu munas meitiņas, kū tad šitai muosiņai duovynuosit?"

Meitiņas atsoka: "Viņa mums nagribēja byut ni par muosiņu, ni ari īdūt kaut pa gabaliņam maizītes, tai mes nazynam, kū viņai i duovynuot."

Tad vecīts pasagrīzīs uz eistū meitu soka: "Kas vīn pi mums atīt, lobs vai slykts, mes vysod dūdam lasīt taidu lītu, kaida kuram pateik. Nu īsim uz klēti un tu izlasīsi nu divim skapim, kurs lobuok patiks."

Vecīts ar eistū meitu aizīt uz klēti un meita suoc lasēt sev skapi. Apsavāruse, apsavāruse un izlosa sev sorkonū skapi. Tad pasagrīzuse uz vecīti viņa soka: "Es jemšu sorkonū skapi, tik nazynu, kai viņu byus aiznest uz muojom."

Tad vecīts atsoka: "Jem, kuru gribi! Par aiznesšonu nabadoj, byus, kas aiznas."

Vecīts pasaucja otkon tū pašu sunīti, kurs aiznesja buorenītes skapi. Pēc tam sorkonū skapi puorvērtis par mozim dēlīšim, uzlyka sunīšam uz placim un pīsacēja, iai ari šuos meitiņas tai pat kai buorenītes klausa. Eistuo meita vscīšam i paļdīs napasacēja un ar sunīti, kurs nesja skapi, palākdama aizskrēja uz muojom. Sunīts skapi tikkū pīnas pi sinču durovom, pamuotes eistuo meita nūruovja nu sunīša placim dēlīšus, puorvērtja otkon par taidu pat skapi, kaids beja. Tyuleņ īskrēja ustobā un pastuostēja sovai muotei, ka skapa jau asūte dabuojuse. Muotc ar tāvu izīt uorā, skapi īnas ustobā un tyuleņ suoc vērtīs, kas tur atsarūn vydā. Attaisa pyrmuos durovas - tur nav nikuo. A.ttaisā ūtras - tur ari nikuo. Trešuos kai attaisēja, pa tuom guņs kai šuovjās uz pamuotes, tāva un meitas un sadadzynuoja. Guņs izzacēļa pa vysu viņu sātu un sadadzynuoja leidz pādējam mītam, bet tei klāv a sīna, pi kuras atsaroda buorenītes skaps, pat nanūkvāpa.

Pa tū laiku, cikom daga muojas, buorenīte beja īskrējuse sovā skapī un izagluobja. Pēc tam vira dzeivuoja taipat, kai kad beja dzeivi pamuote, tāvs un muosa. Apkūpja taipat sovus pučīšu duorzus un struoduoja ari cytus dorbus.

Reizi svātdīn buorenīte īdama palauku molu, verās: skrīn sunīts. Sunīšam viņa apsīn ap koklu kukuliņu un aizvad uz sovu skapi, kur dzeivuoja. Sunīti labi pabaruoja, apsēja jam ap koklu zalta, sudobra un briļjantu kēdi, tad izlaidja uorā paskraidīt. Bet sunīts nu lelas prīcas, ka viņš tai labi paēdja un ap koklu jam pīkuorts tik daudzi skaistuma, aizskrēja uz sovu sātu. Šis sunīts nabeja vys kaida vīnkuorša zemnīka, bet paša kēniņa. Kad sunīts beja aizskrējis uz sovu sātu, un tū īraudzēja kēniņa dāls, jis navarēja atsabreinuot, kur šū vysu sunīts jēmis. Tad kēniņa dāls jau nūraisa nu sunīša kokla kēdi un nūlīk pi sevis. Atīt ūtra dīna, sunīšam otkon īagrib aizīt uz buorenīti un paēst gordūs ēdiņu. Sunīts kai tik tyka uorā nu kēniņa pilis, tai tyuliņ cik var dreižuok aizskrēja taišni uz buorenīti. Buorenīte sunīti pījēmja taipat kai pyrmū reizi, pabaruoja jū, apsēja ap koklu taidu pat kēdi un izguoja pastaiguot, bet sunīts otkon laidjās un aizskrēja uz sovom muojom.

Kēniņa dāls redz, ka i ūtrā dīnā sunīts ir bejis cīmā un tū pat nūpeļnējis, kū i paguojušu reizi Tad kēniņa dāls nūdūmoj nūsorguot sunīša, uz kurīni skrīs.

Atīt trešā dīna, sunīšam otkon īsagrib ēst gordūs ēdiņu. Ķēniņa dāls izlaiž sunīti uorā un pats verās, kur sunīts skrīs. Sunīts laižās skrīt un ķēniņa dāls ari tuo verts, bet sunīts aizskrīn uz sadagušim kuormim [no krievu, mājas] un izgaist nu kēniņa dāla acim. Kēniņa dāls aizīt leidz sadagušim kuormim, apīt vysapkuort, apsāver, bet nikuo naatrūn un aizīt uz muojom. Pitam šis skaps, kur dzeivuoja buorenite, un kurā īskrēja sunīts, kēn;ņa dāla acim palyka naradzams. Iz vokora sunīts otkon atskrēja atpaka[ uz kēniņa sātu tai pat apkuorstīts ar duorgū ķēdi. Tagad kēniņa dāls apsajam nūsorguot.

Catūrtā dīnā kēniņa dāls pajem pi duorguos kēdītes, pīmat siksniņu un īt sunīšam pakaļ siksniņu rūkā turādams. Bet sunīts valk tik uz sadagušim kuormim. Šimā reizē ari buorenīte izguoja nu skapa un pasaruodēja kēniņa dālarn. Tagad kēniņa dāls, īraudzējis skapi, nūprota, ka paguojušu reizi šimā skapī īguojis sunīts un viņam tymā reizē šis skaps beja naradzams. Tad buorenīte kēniņa dālu īsaucja sovā skapī. Kēniņa dāls īguoja skapī vydā un iraudzēja tur daudz skaistu un duorgu muoju, kaidu Ieidz šam viņš vēļ nikod nabeja redzējis. Pēc tam buorenīte kēniņa dālu labi pabaruoja un padzirdēja ar taidim ēdīnim un dzērīnim, kaidu kēniņa dāls vē] nabeja nikod ni paūšņuojis. Kēniņa dāls pasēdējis laiciņu, sacīja buorenītei: "Zyni, ka es tevi par sīvu gribu jemt."

"Ej nu, kū tu runoj? Buoreni ķēniņa dāls īs jemt par sīvu." Sacēja buorenīte.

Bet kēniņa dāls atteicja: "Es najūkuoju, patiši gribu jemt tevi par sīvu."

Tad buorenīte teicja kēniņa dālam: "Nu tad tu te pasēdi un es aizīšu pateikšu sovam vactāvam, kū viņš par šitū teiks." Buorenīte atstuoj kēniņa dālu sovā ustobā un pate laiž īt uz tū vecīti, kurs viņai īduovvnuoja skapi. Paguojuse gobolu nu sovom muojom, buorenīte īrauga tū vecīti ejūt pa teirumu ar tū pašu sunīti, kurs viņai atnesja skapi. Buorenīte pīguojuse pi vecīša soka: "Mīļū vactētiņ, aizej uz munom muojom, maņ tevis tūr ļūti vajag."

Tad vecīts atsoka: "Nu pasoki, kas tad tur ir par lītu, varbyut svuoti sabraucja?"

Buorenīte atsoka: "Jā, ir atbraucis kēniņa dāls, un es nazynu, vai īt pi viņa, vai nā."

"Dzieržams, ka puisis ir dīzgon pateikams, tu vari drūši īt pi viņa, bet tagad maņ nav laika: juoīt tuoļuok, un jyus dzerīt kuozas un dzeivuojīt vasali!"

Tai buorenīte izzaškeiŗa ar vecīti un aizguoja uz sovu muoju, kur sēdēja kēniņa dāls, un pateicja, ka pi viņa īšūte par sīvu.

Pēc dažom dīnom kēniņa dāls sataisīja Ielas kuozas un buorenīte īlyudzja tur sovas agruokuos muosiņas un nūdzēŗa kuozas. Šimuos knozuos kas vīn atguoja, tys cik vīn gribēja, varēia dzert, kaidi tik patyka dzērīni; bet kurs vīn dzēra, tam par lyupom vīn tecēja un mutē nidruskas natyka.