1. A. 480. Mātuŗu Atis Grāvendālē. LP, VI, 841 (19. piez.).

Vienai mātei bijušas divi meitas: īstā un pameita. Reiz māte likusi pameitai kurt uguni, bet nedevusi kociņus (sērkociņus), teikusi, lai ejot prasīt suņpurnim kociņus.

Pameita iegājusi mežā jau labu gabalu un satikusi aitu. Tā lūgusi: "Mīļā meitiņ, nocērp mani!"

Viņa nocirpusi un gājusi tālāk. Gājusi, gājusi, satikusi govi. Tā lūgusi: "Mīļā meitiņ, izslauc mani!"

Viņa izslaukusi un gājusi tālāk. Gājusi, gājusi, satikusi zirgu. Tas bijis sapinies saitē un lūdzies: "Mīļā meitiņ, atraisi mani, ka varu zāli aizsniegt!"

Attinusi un gājusi tālāk. (Aita, govs, zirgs bijuši pats Dievs.) Gājusi, gājusi - nonākusi pie suņpurna pils; tā bijusi celta uz vistas kājas, un pats suņpurnis sēdējis durvju priekšā. Pabučojusi roku suņpurnim un lūgusi kociņus. Suņpurnis ievedis meitu iekšā un iedevis pulksteni ko skandināt, kamēr viņš iznākšot. Bet nu izskrējusi maza pelīte no pamata un sacījusi: "Dod, es paskandināšu, kamēr suņpurnis iznāks, jo viņš iegāja apdomāties ar kādu nāvi tevi sodīt. Ņem tādēļ kociņus - tur krāsns augšā ir - un šo mazo naudas maku un bēdz uz mājām.

Labi! bēgusi. Pēc brītiņa iznācis suņpurnis, ieraudzījis pelīti, gribējis to sakampt un saplosīt; bet pelīte iemukusi pils pamatā. Suņpurnis gan izjaucis visus pamatus; bet pelītes neatradis, dzinies meitai pakaļ.

Noskrējis pie zirga un prasījis, vai redzējis kādu meitu gaŗām skrejam. Zirgs teicis: "Nesen viena meita skrēja uz tavu pili!"

Nu skrējis atpakaļ, izmeklējis visus kaktus, bet nenieka neatradis, skrējis atkal meklēt.

Noskrējis pie govs: vai neesot redzējusi kādu meitu gaŗām skrejam? Govs atteikusi: "Tagadin vienā meita aizskrēja uz tavu pils pusi!"

Skrējis atkal atpakaļ, izmeklējis visus kaktus pa mājām, bet neatradis un neatradis meitu. Nu skrējis vēl reiz tālumā meklēt. Noskrējis pie aitas: vai neesot redzējusi kādu meitu gaŗām skrejam?

"Ja san! tikko aizskrēja uz tavu pils pusi!"

Tagad suņpurnis atskrējis aizelsies atpakaļ uz pili, izjaucis visus pakaktus, bet neatradis un neatradis meitu.

Bet meita par to laiku jau bijusi mājās, nolikusi naudu skapī un gājusi uguni kurt. Kamēr tur kūrusi, pamāte pamanījusi naudu un gribējusi, lai naudu atdodot viņai, bet pameita nedevusi.

Nu, kā nu nedevusi, tā otrā dienā tīšām likusi savai meitai uguni kurt un arī kociņus nedevusi, lai ejot uz suņpurna pili pēc kociņiem! (Zināms, nevis kociņu dēļ sūtījusi uz pili, bet naudas dēļ.)

Mātes meita tad gājusi, gājusi pa mežu - nonākusi pie aitas, šī lūgusi: "Mīļā meitiņ, nocērp mani!"

Bet mātes meita atteikusi: "Lai velns tevi cērp!" un gājusi tāļak. Gājusi, gājusi - nonākusi pie govs, tā lūgusi : "Mīļā meitiņ, izslauc mani!"

Bet mātes meita atteikusi: "Lai velns tevi slauc!" un gājusi tālāk. Gājusi, gājusi - nonākusi pie zirga, tas lūdzies: "Mīļā meitiņ, attin mani, jo esmu satinies ap koku un nevaru pieliekties ēst!"

Mātes meita atbildējusi: "Lai velns tevi tin!" un gājusi tālāk. Gājusi, gājusi - nonākusi pie suņpurņa pils, pats suņpurnis sēdējis uz bruģa (lievenēm). Meita tam ne labdienu nedevusi un iegājusi iekšā. Suņpurnis domājis: tā tā meita, kas aizbēgusi! un tūlin iedevis pulkstentiņu, lai paskandinājot, kamēr iznākšot. Skandinājusi - izskrējusi pelīte no pamata: "Dod, meitiņ, man pulksteni, es paskandināšu; tu ņem no krāsns augšas kociņus, mazo naudas maku, un bēdz projām!"

Bet meita neņēmusi vis mazo naudas maku, paņēmusi lielo un tad bēgusi. Skrējusi, skrējusi, nevarējusi necik paskriet, jo naudas maks - lielais - bijis pārlieku smags; beidzot piekususi pavisam un iekritusi krūmos bez elpas.

Suņpurnis atkal kā nācis ārā, ķēris pelīti; bet pelīte pamatā iekšā. Nu skrējis meitai pakaļ, un nonācis pie zirga, prasījis: "Vai neredzēji kādu meitu gaŗām skrejam?"

Tas atbildējis: "Ej tik vien uz priekšu!"

Gājis, nonācis pie govs un prasījis: "Vai neredzēji kādu meitu gaŗām skrejam?"

Tā atbildējusi: "Ej tik vien uz priekšu!"

Nonācis pie avs. tā rādījusi: "Ej tik vien uz priekšu; redzi kur viņa krūmos gul!"

Tā suņpurnis aizskrējis, sakampis meitu, aiznesis uz vienu pils kambari un ieslēdzis tanī.

Otrā dienā suņpurnis gājis pa mežu pastaigāties un ieraudzījis vienu sievu nākam. Tā bijusi meitas māte, nākusi meitai pretim, jo domājusi: meitai, laikam, laimējies dabūt daudz naudas. ka vairs viena nemaz nevarēšot pārnest. Bet suņpurnis arī māti pakampis, pārnesis mājās un pēc neilga laika licis abas divas uz dzelzs restēm un sadedzinājis.