3. A. 48. 1880. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberos. Brīvzemnieka "Mūsu tautas pasakas". LP, VII, II, 27 11, 1.

Vecos laikos dzīvoja atraitne, nikna ragana. Viņai bija īsta meita un sērdienīte, pameita. Īstā meita bija nejauka, kā pati ragana, gaŗu, līku degunu, nolutušām ausim, lielām lūpām, krumpaiņiem vaigiem, bet sērdienīte bija skaista, daiļa vaigā un smuidri, stalti noaugusi, kā niedre ezerā. Zināms, ka uz nejaukās mātes meitas neviens nemeta ne acu virsū, bet pēc skaistās sērdienītes tīkot tīkoja jau daudz precinieku. Tas raganai grauztin grauza sirdī un savās domās tā apņēmās nogalināt pameitu.

Kādu dienu pamāte izdzēsa mājā visas ugunis un sūtīja tad pameitu pēc uguns uz sumpurņa pili, kas nebija tālu no raganas mājas. Tā zināja, ka negantais sumpurnis saplosīs cilvēku savā pilī gabalu gabalos. Sērdienīte, godīga, klausīga meitiņa, tūliņ darīja, ko tai lika, un teciņus tecēja taisni pa ceļu, pa lielu biezu mežu uz sumpurņa pili. Mežam cauri tapusi, tā satika brangu govi ar ļoti pierietējušu tesmeni. Govs mīli lūdzās: "Meitiņ, izslauci mani: ar pierētējušu tesmeni iet gŗūti."

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un izslauca govi, kā labāki nevarēja. "Paldies, paldies, tev, meitiņ," sacīja govs un nu gāja katra savu ceļu.

Tāļāku iedama, sērdienīte satika baltu aitiņu, ar ļoti gaŗu pinkainu vilnu, kas karājās līdz pat zemei. Aitiņa mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani: ar biezu vilnu gŗūti iet karstā laikā."

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un nocirpa aitiņu, ka labāki nevarēja. "Paldies, paldies, tev, meitiņ," sacīja aitiņa un gāja katra savu ceļu.

Atkal kādu gabalu pagājusi, sērdienīte ieraudzīja zirgu kas ar virvi pie mieta pavisam bija notinies. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani : ar biezu vilnas kārtu gŗūti iet karstā laikā."

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un attina virvi no mieta un gāja savu ceļu tālāk uz sumpurņa pili pēc uguns. Sumpurņa pils bija gaužām grezna māja, uztaisīta uz vistas kājām. Šurp atnākusi, sērdienīte padeva labvakaru un lūdza uguni. Sumpurnis, labvakaru saņemdams, atteica: "Dabūsi gan uguni, bet še tev šīs podziņas, - skandini un dej, kamēr izgulēšos."

To teicis, sumpurnis iegāja citā istabā pārdomāt, kā vislabāki meiteni nogalināt, lai pats pie tam labi izpriecātos. Bet tikko velns izgāja, izlīda pelīte no pamata un sacīja: "Mīļā meitiņ, dodi man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari, - taisni pa laukiem, mežiem, tiešām uz mājām. Šīs pils kungs, no savas istabas ārā iznācis, tevi bez žēlastības saplosīs gabalu gabalos; izej kukņā, tur dabūsi uguni; turpat uz šķirsta ir divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks, abi ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. Paņem to mazo līdz, tas lielais būs par gŗūtu."

Sērdienīte atdeva pelei padziņas, izgāja kukņā, paņēma uguni un mazo naudas maku un steidzās mudīgi vien projām pa laukiem, pa mežiem, tiešām uz mājām.

Pēc kāda laika sumpurnis iznāca no savas istabas un redz, ka ne meitene, bet pele činkstina podziņas. Sapīka sumpurnis un grābj saviem lieliem dzelzs nagiem pēc pelītes. Bet šī mudīgi, mudīgi ieskrēja pamatā un sumpurnis saviem nagiem velti vien noskrāpējās gar sienu, kā kaķis gar aizkritušām lamatām. Nu sumpurnis meklēja meiteni visās istabās un kambaros. Nekur to pilī neatradis, tas izskrēja laukā un gribēja bēgli panākt.

Viņš laida savas ķepas vaļā, bet nevarēja vis meiteni panākt, jo tas neskrēja tiešām pa laukiem un mežiem, bet apkārt pa ceļu. Skriedams sumpurnis satika zirgu un prasīja, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs labu brīdi apdomājies, atbildēja, ka gan vienu redzējis; tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām, bet atpakaļ neesot vēl neviens nācis. Sumpurnis nu skrēja kā traks atpakaļ uz mājām, izmeklēja vēl reiz visas istabas, kambarus, visus kaktus, bet neatrada ne nieka, tad lielās dusmās iekaucās un skrēja atkal tiešām pa ceļu meitenei pakaļ.

Pusceļu noskrējis, sumpurnis satika aitu un prasīja, vai nav redzējusi kādu sievišķi. Aita, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi; tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis nu rāva atkal elsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili, izmeklēja cauri visas istabas no augšas līdz apakšai, visus kaktus, kaktiņus un meiteni nekur neatrazdams, varenās dusmās nošķaudījies un noŗūcies, skrēja atpakaļ pa ceļu, ka smiltis vien putēja.

Vairāk nekā pusceļu noskrējis, sumpurnis satika govi un prasīja, vai nav redzējusi kādu sievišķi. Govs, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi; tā iten nupat kā aizskrējusi uz pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis, kā pats velns, laida atpakaļ uz savu pili, izmeklēja visas istabas kambarus, visus pēdīgos kaktiņus un stūrīšus, pagaldes, pabeņķus, visus šķūņus, staļļus, laidarus, klētis un, pēdīgi, vēl reiz kukņu un visas citas malu maliņas, un nekur meiteni neatradis, devās mierā, jo viņš bija no lielas skriešanas un meklēšanas pavisam noguris, piekusis. Bet pilī ieiedams, sumpurnis atminējās savu naudas maku, ko tas vakar kukņā aizmirsis uz šķirsta. Viņš iegāja kukņā paņemt savu naudiņu, bet mazo maku nu vairs neatrazdams, tas noprata, ka meitene aizbēgusi ar lielu daļu no viņa mantas. No dusmām zils un melns, zobus griezdams, tas galvu nokāris gāja gulēt neganti domādams, kā meitenei atspītēt.

Ap to pašu laiku sērdienīte pārnāca sveika, vesela mājās, iedeva pamātei uguni un izstāstīja, kā viņa sumpurņa pilī tikusi pie lielas mantas. Pamāte, kā jau ragana, ļoti kāroja pēc mantas un nu tai par varu iegribējās, lai viņas īstā meita nāktu pie vēl lielākas mantas, nekā pameita. Tā izdzēsa atkal mājā visas ugunis un ar savu meitu sarunājusies, sūtīja to uz sumpurņa pili pēc uguns.

Raganas meita skrēja, lēkdama vien, pa lielo mežu uz pili, lai drīz sagrābtu jo daudz zelta un dārgu akmeņu. Mežam cauri izskrējusi, tā satika govi ar pierietējušo tesmeni. Govs mīļi lūdzās: "Meitiņ, izslauc mani!"

Bet raganas meita pagāja govij gaŗām, degunu gaisā izcēlusi. Gabaliņu pagājušai, tai nāca pretim pinkaina aitiņa un mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani!"

Bet raganas meita dusmīgi iesaucās: "Ej pie malas, man nav vaļas kulties ar niekiem."

Vēl tālāk ejot, tā tikko neuzskrēja zirgam virsū, kas cieši satinies ar virvi ap mietiņu. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, attaisi mani vaļā."

Bet raganas meita, gaŗām skriedama, tikai pikti jo pikti noņurdēja: "Griez ceļu, sasodītais badakāsi. Man nav vaļas kulties ar tevi."

Sumpurņa pilī nonākusi, raganas meita nedeva ne pašam sumpurņam labvakaru, bet tūlin prasīja uguni. Sumpurnis pasmiedamies, atbildēja: "Dabūsi gan uguni, bet še tev podziņas skandini un dej, kamēr uguni sameklēšu."

Sumpurnis iegāja citā istabā gudrot, kā jo briesmīgi nomocīt savu vislielāko ienaidnieci. Izlīda atkal no pamata pelīte un sacīja: "Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari. Šīs pils kungs, no istabas ārā iznācis, tevi saplosīs gabalu gabalos. Izej kukņā, tur tu dabūsi uguni, turpat uz šķirsta divi naudas maki, viens liels, otrs mazāks; paņem to mazo maku līdz, tas lielais būs par grūtu."

Raganas meita nosvieda pelītei podziņas, iešāvās kukņā, pakampa lielo naudas maku un skrēja kā viesulis uz mājām. Patlaban arī sumpurnis mokas sagudrojis, izlēca no savas istabas un ieraudzīja atkal peli dejam un podziņas skandinām. Bet šoreiz sumpurnis bija manīgāks. Kā vanags viņš nokampa pelīti saviem dzelzs nagiem un saknaibīja smalkos gabaliņos. Tad tas šāvās pa durvim ārā bēglei pakaļ. Labu gabalu noskrējis, viņš satiek zirgu un prasa, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs tūdaļ atbildēja, ka nesen viens aizskrējis gaŗām uz meža pusi. Sumpurnis nu rāva vēl dūšīgāki pakaļ; noskrēja līdz aitai un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Aita tūdaļ atbildēja, lai tik skrejot žiglāki uz meža pusi, gan panākšot. Sumpurnis skrēja nu kā pats nelabais un drīz bija pie govs klāt un prasīja, vai nav redzējusi kādu sievišķi. Govs atteica, ka tepat aiz krūma jau esot un pagrieza 'alvu uz to pusi, kur raganas meita, lielo naudas kuli stiepdama, pēdīgi nokususi, elsdama, pūzdama gulēja gar zemi. Sumpurnis pieskrēja it priecīgs raganai klāt un izrāva tai savu naudas maku, ko tā turēja cieti nagos satvērusi. Šī gan turējās, cik spēja, bļāva, koda, kārpījās kājām, rokām un spļāva sumpurņam zilas zēveles acīs, bet viss nelīdzēja ne nieka. Sumpurnis nogrāba raganas meitu aiz matiem un rāva atpakaļ uz savu pili. Še tas uzsēja to uz karstām restēm un kurtin kūra apakšā uguni. Tad knaibīja sumpurnis raganai sarkanām stangām miesu no kauliem nost. Gan viņa bļāva un lūdzās, bet viss nekā nelīdzēja. Kad nu miesa bija pagalam saknaibīta un ragana nomira, tad velns nokampa viņas dvēseli un iemeta elles katlā, lai vārās līdz pastarai dienai.

Novakarā izgāja vecā ragana sagaidīt savu meitiņu ar zelta nešļavu. Tā gaidīt gaidīja līdz pusnaktij. Te vējš atnesa no sumpurņa pils cilvēka gaļas smaku un nu tik vecene noprata, kas noticis. To pārņēma tādas dusmas un žēlabas, ka tā turpat uz vietas nomira un arī viņas dvēseli velns nokampa un iemeta elles katlā, lai vārās līdz pastarai dienai.

Bet tiklo, skaisto, bagāto sērdienīti slavēja un daudzināja visi ļaudis. Viņas slavu izdzirda arī tās zemes jaunais ķēniņš un apņēma to par sievu. Kāzas dzēra diženi lielas.

Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos godam: nopirku divus sukura zirgus un medus maizes ratus; liku pašūt žīda skrodelim raibus papīra svārkus un biksas, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņu zābakus un laidu tad uz kāzām, kā pats dižais vedējs. Ceļā uznāca karsta saule, izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te - kur bijuši, nebijuši - pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tāļāk kājām, pliku galvu. Ejot noplīst mani smalkie zābaki. Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki un biksas. Ko nu darīt? Kur dēties plikam, kailam. Auksts lietus līst. Par laimi ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trūbu. Lienu iekšā un nokusis, sasalis, labā patvērumā drīz iemiegu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti pēc lietus turēja še savu munsturi un šāva ar lielgabaliem, ka rībēja vien. Izšāva arī to lielgabalu, kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.