4. A. 480. J. Lauva Ikšķilē. Etn. III, 1893. 61. LP, VII II, 27, 7, 4.

Kāds vīrs, kuŗam bija nomirusi sieva, atstādama tam vienu meitiņu, apprecēja sev otru sievu. Šī otra sieva bija atraitne un tai arī bija meitiņa. Viņa savu meitiņu ļoti glabāja un izlutināja, bet pameitu ienīda un pat negribēja, ka tā dzīvo viņas tuvumā.

Netālu no viņu mājām bija liels mežs. Mežā atradās velna mājiņa, kuŗā, atrazdams kādu Cilvēku velns izlietoja to sev par barību. Šinī mājiņā nu minētā pamāte gribēja nosūtīt savu pameitu, lai velns to apēstu. Viņa iebēra kādā kulītē pelnus un, tos vīram iedodama, tam bargi pavēlēja vest savu meitu uz velna māju, kur tā, pirms velns to apēdot, varot sev izvārīt putru no kulītē iebērtiem miltiem. Vīrs, būdams lēns un padevīgs cilvēks, neiedrošinājās pretoties sievas pavēlei un kaut gan tam bija savas meitas ļoti žēl - tomēr viņš to aizveda uz velna mājiņu. Ievedis meitu velna mājiņā, viņš tai teica, lai nu šī te paliekot, kamēr viņš pats iešot malkas pacirst.

Viņš izgāja no mājiņas, piesēja kameni (noplēstu egles mizu) pie koka, kuŗa, vēja kustināta, sacēla ciršanai līdzīgu troksni, un aizgāja mājā. Meita, dzirdēdama troksni, mierīgi gaidīja, kamēr tēvs pārnākšot no ciršanas. Vakarā velns pienāca pie mājiņas un tēva balsī uzsauca: "Meita, meita! laid mani iekšā!"

Meita viņu ielaida. Velns vēlēja sev pataisīt uz lāvas guļas vietu no akmiņiem un pagalvī likt piestu. Meita to padarīja un velns apgulās, vēlēdams tai vārīt putru un paēst vakariņas. Putru vārot, viņai pieskrēja maza pelīte un klusā balsī sacīja: "Meitiņ, dod man ar' vienu klucīti."

Meitiņa izņēma no savas pelnu putras vienu klucīti un nometa to pelītei. Velns, dzirdēdams runājam, uzsauca: "Meita, meita! ar ko tu runā?"

"Man jau klucītis nokrita," atteica meitiņa.

Kad pelnu putra bija izvārīta un viņa ēda vakariņas, tad velns tai nosvieda atslēdziņas, sacīdams: "Kad būsi paēdusi, tad skraidi pa istabu, skandinādama šīs atslēdziņas."

Te viņai pieskrēja atkal pelīte un sacīja: "Meitiņ, dod man tās atslēdziņas un lien pati zem lāvas, citādi tevi nositīs."

Velns atkal bija dzirdējis runājam, un prasīja: "Meita, meita! ar ko tu runā?"

"Es jau atslēdziņas uzņēmu," viņa atteica, iedodama pelītei atslēdziņas, un palīda zem lāvas.

Pelīte iesaka skraidīt pa istabu, atslēdziņas skandinādama un velns ņēmās sviest ar guļas vietā sakŗautiem akmiņiem uz to pusi, kur atslēdziņas skanēja, arvienu prasīdams: "Meita, meita vai tu vēl dzīva?"

"Dzīva," atsaucās katrreiz meita.

Pelīte mācēja izsargāties no visiem velna sviedieniem un vienmēr skandināja atslēdziņas. Velns jau bija izsviedis visus akmiņus, bet meita palāvē vēl atsaucās : "Dzīva!"

Beidzot velns svieda ar piestu un prasīja: "Meita! vai dzīva!"

Dzīva," atbildēja meita.

Šinī brīdī atskanēja gaiļa dziedāšana un velns, nedrīkstēdams vairs ilgāki kavēties, izskrēja, briesmīgi noskaities, pa durvim laukā. Tūlīt pēc tam piebrauca pie mājiņas bagāts kungs lepnā karietē ar četriem zirgiem. Meitiņa tika apģērbta skaistās, dārgās drēbēs un ieņemta karietē. Bagātais kungs nu brauca taisni uz meitas tēva māju, lai tur dabūtu atļauju meitu precēt. Tēvs ļoti brīnījās, redzēdams savu meitu tādā godā, jo bija domājis, ka viņu jau velns būšot apēdis. Viņš deva savu svētību un atļauju tiem precēties, un bagātais kungs ar jauno līgaviņu, aizbrauca uz savu pili.

Pamāte bija gluži apstulbusi, redzēdama savu pameitu tādā bagātībā un godā. Viņa vēlējās arī savai meitai sagādāt tādu laimi un lika vīram to aizvest uz velna mājiņu, iedodama tam kulīti ar smalkiem miltiem, meitai ko putru vārīt. Vīrs nu atkal aizveda pameitu uz velna mājiņu un to tur atstāja, teikdams, ka iešot malku pacirst. Viņš piesēja kameni pie koka, lai troksnis pameitu apmierinātu. Viņa mierīgi palika mājiņā, gaidīdama savu laimi. Te arī velns bija klāt un tēva balsī uzsauca, lai laižot iekšā. Meita viņu ielaida un velns vēlēja atkal pataisīt uz lāvas sev guļas vietu no akmiņiem un pagalvī palikt piestu. Meita to padarīja un velns apgulās, likdams tai vārīt putru un paēst vakariņas. Putru vārot, viņai pieskrēja pelīte un klusā balsītē lūdza: "Meitiņ, meitiņ, dod man arī vienu klucīti!"

Velns, runāšanu dzirdēdams, uzsauca: "Meita, meita! ar ko tu runā?"

"Man jau pelīte klucīti prasa," atbildēja meita.

"Dod viņai par pieri!" sacīja velns un aiztrieca pelīti.

Bet pelīte bija ļoti žēlsirdīga un pēc maza brītiņa tā atkal pieskrēja putras vārītājai un sacīja: "Meitiņ, meitiņ, dod man vienu klucīti; es tev būšu liels palīgs!"

Velns atkal bija dzirdējis runājam un prasīja meitai, ar ko šī runājot. Meita atbildēja, ka pelīte atkal prasot klucīti. Velns teica: "Dod viņai par pieri!"

Pelīte tika aiztriekta un mātes meita iesāka ēst vakariņas. Velns viņai nosvieda atslēdziņas, teikdams, lai pēc ēšanas tā skraidot pa istabu, atslēdziņas skandinādama. Pelīte atkal pieskrēja pie viņas un sacīja: "Meitiņ, dod man tās atslēdziņas un lien pati zem lāvas, citādi tevi nositīs."

Velns atkal prasīja: "Meita, ar ko tu runā?"

"Man jau pelīte atslēdziņas prasa!" meita atbildēja.

"Dod viņai par pieri!" sacīja velns un mātes meita aiztrieca pelīti projām.

Tagad viņa bija paēdusi un sāka skraidīt ar atslēdziņām pa istabu. Velns svieda tai ar akmeni un prasīja: "Meita, vai dzīva?" Viņa tikko spēja izsacīt: "Tu jau mani nositīsi, sātāns!"

Pie ātra sviediena tā jau bija izlaidusi garu. Velns atbildi vairs nedabūdams, nolēca no lāvas un sāka to ēst. Kad bija apēdis, tad viņš salasīja tās kauliņus, iznesa ārā, ielika kamenē un tos tur šūpoja, dziedādams: "Aijā, aijā, tīši liktais bērns!"

Pa tam apēstās meitas mājā mātes suns bija iemantojis valodas spēju un nemitēdamies rēja šādus vārdus: "Tēva meita karietē dārgās drēbēs apģērbta; mātes meitai kauliņus šūpo velns iekš kamenes."

Māte nevarēja suni apklusināt ne ar labu, ne ar aunu. Viņa ņēmās sist. un dusmās tam nolauza kāju, bet suns nebija apklusināms. Bija sen laiks. ka mātes meitai vajadzēja būt atpakaļ. Māte gaidīja, gaidīja, bet nevarēja meitu sagaidīt. Viņa palika nemierīga un sūtīja vīru uz velna mājiņu. Vīrs aizgāja un atrada kamenē savas pameitas kauliņus, kurus viņš aiznesa savai sievai. Sieva nu gan nožēloja, ka apskauzdama pameitas laimi, bija pati savu meitu iegrūdus: nāvē, bet, kas darīts, tas padarīts.