6. A. 480. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis. no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Mātei bīsi paša meita un pameita. Pašas meitu māte glabāsi kā lellīti, šī bīsi nejauka un slinka. Pameitu māte visādi mozēsi un šai klājies grūti. Pameita atkal bīsi varēn smuka un strādīga un tāpēc ar šo pamāte nevarēsi ne pa acu galam ieraudzīt. Pamāte visādi. izdomāsies, kā no šās vaļā tikt. Pēdīgi nu šī izdomāsi ar. Turpatās netālu mežā bīsi sumpurņa pils, un tā

pils bīsi uztaisīta uz vienas vistas kājas, un tur dzīvāš varēn nejauks sumpurnis. Vienu rītīnu nu pamāte nedevusi uguns pameitai - šo jau tad visi bīši iesaukuši par Pelnrušķīti - un stellēsi šo uz sumpurņa pili pēc uguns. Pamāte nu bīsi droša, ka Pelnrušķīte vairs sveikā neatnāks mājā, jo sumpurnis jau neviena nepalaida dzīva, ko vie cie trāpīš.

Nu Pelnrušķīte savīkšusies un aizgāsi uz sumpurņa pili pēc uguns. Šī gāsi, gāsi un satikusi aitīnu. Aitīnai bīsi varēn liela villa, šī bīsi nokarsusi un lūgusies Pelnrušķītei, lai šo nocērpot. jo šī sūtot pavisam no. Pelnrušķīte nocirpusi aitīnu un gāsi akai tālāku.

Gāsi, gāsi un satikusi govi, tā bīsi visu dienu neslaukta, desmins bīš tā pierētēš, ka plīsis vai pušu un govs lūgusies, lai Pelnrušķīte šo izslarcot. Pelnrušķīte izslaukusi govi un gāsi akal tālāku.

Gāsi, gāsi un satikusi zirgu, šis biš virvē sapinies, neticis vais pie ēšanas un lūdzies Pelnrušķīti, lai šī atšķetinot virvi.. Pelnrušķīte atšķetināsi virvi un gāsi akal tālāku.

Gāsi, gāsi un piegāsi pie sumpurņa pils un gāsi iekšā. Kā šī iegāsi, tā tūlītās nācis sumpurnis laukā un prasīš, kā šai vaigot. Pelnrušķīte stāstīsi, kas šai par vaidzību esot, un nu sumpurnis sacīš, lai šī pagaidoties vie, šis vē nogulēšoties, un lai šī tikmē skandinot podziņas. Pelnrušķīte skandināsi podziņas un gaidīsi, kāmē sumpurnis nāks apakaļ.

Bet kā sumpurnis aizgāš, tā no alas izlīdusi baita pelīte un sacīsi Pelnrušķītei, lai šī taisoties tik ātrāki prom no sumpurņa pils. Lai aizejot ķēķī, paņemot uguni un turpatās būšot div maki ar naudu. Tad lai mazo maku šī ņemot sev, bet lai lielam neaiztiekot. Kamē šī iešot, tikmē lai dodot šai tās podzīnas paskandināt, un ka ejot uz māju, ta lai neejot pa to pašu ceļu, kur nākusi, bet lai ejot pa citu ceļu. Pelnrušķīte paklausīsi un atdevusi podzīnas pelītei, pati aizgāsi uz sumpurņa pili pēc uguns un paņēmusi mazo naudas maku ar, un ar visu pa citu ceļu uz māju prom.

Drīz vie ieskrēš sumpurnis un redzēš, ka Pelnrušķītes vais nav un šās vietā pelīte skandina podzīnas. Nu sumpurnis pārskaities un klupis pelītei virsū, bet pelīte izmanīsies un aizbēgusi. Nu sumpurnis drāzies no pils laukā un meklēš Pelnrušķīti rokā. Sumpurnis skrēš aizelsies, pieskrēš pie zirga un prasīš, vai šis neesot redzēš vienu meitu gaŗēm ejot. Sirgs sacīš, ka esot redzēš gan, un meita aizgāsi uz to pili, kas esot uz vistas kājas.

Nu sumpurnis drāzies apakaļ uz savu pili un meklēš Pelnrušķīti. Ka nu šās pilī neatradis, ta skrēš akal un pieskrēš pie govs un prasīš šai, vai šī neesot meitu redzēsi garēm ejot. Govs sacīsi, ka esot gan redzēsi, un tā esot aizgāsi uz pili, kas uz vienas vistas kājas esot.

Nu sumpurnis akal drāzies apakaļ uz savu pili un meklāš Pelnrušķīti. Ka nu šās pilī neatradis, tā skrēš akai meklēt un pieskrēš pie aitīnas un prasīš šai, vai šī neesot vienu meitu redzēsi garēm ejot. Aitīna sacīsi, ka šī esot redzēsi gan, un tā meita aizgāsi uz to pili, kas uz vienas vistas kājas.

Nu sumpurnis drāžies akai apakaļ uz savu pili un meklēš Pelnrušķīti rokā. Kāmē nu sumpurnis skraidīš un meklēš, tikmē Pelnrušķīte jau bīsi mājā.

Ka nu Pelnrušķīte aizgāsi mājā, tā visiem rādīsi un stāstīsi. kāda šai laime bīsi, cik nu šai dau naudas esot. Nu māte ar pašas meitu gūdrēšas un spriedušas, un nospriedušas abas, ka rītīnā pašas meitai ar jāejot uz sumpurņa pili pēc uguns. Gan jau ta pašas meitai ar gadīšoties sumpurņa naudas maks.

Rītīnā jau agrot agri pašas meita līdzi augšā, posusies un vīkšusies, kā var iet uz sumpurņa pili. Pašas meita gāsi, gāsi un akal satikusi ceļā aitīnu. Aitīna lūgusies, lai šo nocērpot, jo šī no liela karstuma sūtot vai no. Bet pašas meita necirpusi vis aitīnas un sacīsi, ka šās dē jau šī ar varot nosust, un gāsi tik akai prom.

Nu pašas meita gāsi un pa labu gabalu ceļmalā gadīsies govs un lūgusies, lai šo izslaucot. Bet pašas meita neslaukusi vis govs un sacīsi, ka šās dē jau šī varot vai visu gadu neslaukta staigāt.

Nu pašas meita akai gāsi un ceļmalā gadījies zirgs un šis bīš pagalam satinies virvē, nobaļļāš gluži mellas zemes un pie ēšanas vairs nemaz ar neticis. Zirgs lūdzies, lai šo attinot. Bet pašas meita vis netinusi zirga vaļā un sacīsi, ka šās dē jau šis varot pie mietīna vai nosprāgt.

Nu pašas meita gāsi gāsi un kā piegāsi pie sumpurņa pils, tā gāsi tik iekšā un prasīsi uguni. Iznācis sumpurnis un iedevis šai podzīnas, lai tās sekandinot, kamē šis vē noguļoties, gan jau ta šī uguni dabūšot, ka šis būšot nogulējies. Sumpurnis aizgās un pašas meita skandināsi podzīnas.

Kā nu sumpurnis aizgāš, tā akai izskrēsi balta pelīte un sacīsi pašas meitai, lai šī dodot šai podzīnas, šī šās vietā paskandināšot podzīnas, tikmē lai pašas meita ejot uz sumpurņa ķēķi pēc uguns. Turpatās būšot div maki ar naudu, lai to mazo ņemot. bet lai lielam neaiztiekot. Ka ejot uz māju, ta lai vis pa to ceļu neejot, kur šurp nākusi.

Nu pašas meita atdevusi pelītei podzīnas, šī skandināsi podzīnas un pašas meita aizgāsi uz ķēķi. Šī vis neņēmusi uguns, bet tūlītās pie lielā naudas maka klā un nu tik laidusi uz māju prom, pa to pašu ceļu, kur atnākusi.

Pēc krietna luga nācis sumpurnis un redzēš, ka meitas vairs

nav un pelīte skandina podzīnas. Nu sumpurnis varēn pārskaities un klupis pelītei virsū. Nu pelīte vairs nevarēsi izmukt un sumpurnis šo saģirgāš gabalu gabalos.

Ta sumpurnis drāzies no savas pils laukā un skrēš pašas meitai pakaļ. Viņš pieskrēš pie zirga un prasīš, vai šis neesot redzēš vienas meitas, garēm ejot. Zirgs sacīš, ka esot gan redzēš, un šī esot uz to un to pusi aizgāsi.

Nu sumpurnis skrēš akal un pieskrēš pie govs un šai prasīš, vai šī neesot redzēsi kādu meitu garēm ejot. Govs sacīsi, ka esot gan redzēsi, un šī esot aizgāsi nupat gaŗām un diezcik tālu nevarot būt aizgāsi.

Nu sumpurnis skrēš akai un pieskrēš pie aitīnas. Sumpurnis prasīš aitīnai, vai šī neesot redzēsi vienu meitu garēm ejot. Aitīna atbildēsi, ka redzēsi gan un tā meita jau tepatās aiz krūmiem guļot. Nu sumpurnis drāzies pašas meitai pakaļā un šo pie krūmiem saķēris ar visu savu naudas maku. Ta nu sumpurnis aizrāvis pašas meitu apakaļ uz savu pili un tur nobeidzis.