Bārenīte un mātes meita pie briesmoņa.
7. A. 480. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Martas Katlās Plāņu pag.
Agrāk bīsi viena tāda pils, kas stāvēsi uz vistas kājas, un tai pilī bīš uguns dabūjams. Tai pašā pilī dzīvāš viers sumpurnis un tas bīš tā uguns sargātāš.
Vienai mātei akal bīšas div meitas - mātes (īstā) meita un pameita. Mātes meita bīsi slinka un nejauka, bet pameita strādīga un visādīgi lādzīga. Vienu vakaru māte ierušinājusi uguni pelnos, lai no rītīna akal var uzpūst. Bet ka no rītīna cēlusies augšā, ta uguns bīsi izdzisusi. Ko nu? Uguns citur nekur nebīš ko ņemt, kā tikai sumpurņa pilī. Nu māte stellēsi pameitu uz sumpurņa pili pēc uguns. Pameita gāsi gāsi un ceļā tai gadīsies maizes krāss un šī bīsi pilla ar kukuļiem. Maizīte lūgusies pameitu: "Meitī', velc mūs ārā, citādīgi mēs sadegsim."
Pameita izvilkusi visus kukulus un ta gāsi akal savu ceļu. Pameita gāsi gāsi un tai akal ceļā gadīsies ābele un šī bīsi pilla ābolu, ka zari vai lūzuši no. Ābele lūgusies pameitu: "Meitī', nopurini mani, citādīgi man visi zarīni nolūzīs."
Pameita nopurināsi ābēli un gāsi akal savu ceļu. Pameita gāsi gāsi un šai ceļā gadīsies aitīna ar skaudīgi garu villu. Aitīna lūgusies pameitu: "Meitī', nocērp mani, es vais no karstuma nezinu, kur dēties."
Pameita nocirpusi aitīnu un gāsi akal tālāku. Drīz vie pameita bīsi pie sumpurņa pils klā. Šī nu gāsi pilī iekšā. Kā ši pilī iekšā, tā šai nākusi maza pelīte pretī un sacīsi tā: "Ņem uguni, cik vie tev vaiga. Turpat būs div maki, viens liels, otrs mass. To mazo ņem sev, bet tam lielam neaiztiec."
Tā nu pelīte ielaidusi pameitu pēc uguns un pati žvadzināsi podzīnas, kā sumpurnis zin, ka viens ir akai pēc uguns atnācis. Pameita paņēmusi uguni un to mazāko maku, kā šai pelīte sacīsi, un gāsi prom. Sumpurnis ieskrēš tai istabā, kur tie maki bīši, un apskatījies, vai lielais maks vē1 ir dzīvs. Ja, lielais maks bīš turpat un sumpurnis gāš akal apakaļ.
Pameita aizgāsi mājā, atdevusi mātei uguni un rādīsi maku, ko šai pelīte vēlēsi ņemt: tās nu taisīšas maku vaļā un skatīšās, kas ta tur būs iekšā. Makā bīš pulka pulka naudas. Nu māte ar mātes meitu, kā spārnos un mātes meita vīkšas pa kaklu, pa galvu, kā tik ātrāki var tikt prom uz sumpurņa pili un kā šī ar var dabūt naudas maku, kurā tek pulka naudas. Mātes meita savīkšusies un gāsi uz sumpurņa pili. Ceļā šai gadīsies akai maizes krāss un tā bīsi pilla kukuļu, un maizīte lūgusies, lai šo velkot laukā, citādīgi šai būšot jāsadeg. Bet mātes meita nelikusies ne zinis un tik atkliegusi: "Kau tu sen jau būtu sadegusi! Man nau vaļas."
Mātes meita gāsi gāsi un ceļā akal šai gadīsies ābēle un tā bīsi pagalam pilla ar āboliem. Ābēle lūgusies, lai mātes meita šo nopurinot. Bet mātes meita nepurināsi vis ābēles un sacīsi, ka šai neesof nekāda dala.
Šī nu gāsi akal un ceļā gadīsies aitīna un šī lūgusies, lai šo nocērpot. Bet mātes meita necirpusi vis aitīnu un skrēsi tik uz sumpurņa pili. Mātes meita iegāsi sumpurņa pilī un šai akai iznākusi mazā pelīte pretī un tā sacīsi, lai ņemot uguni, cik vie uziet, un turpat būšot arī div naudas maki, to mazo šī varot ņemt. bet lielam lai neaiztiekot. Ta nu pelīte ielaidusi mātes meitu pēc uguns, un pati akal žvadzināsi podzīnas, lai sumpurnis zin, ka viens ir pēc uguns atnācis. Mātes meita paņēmusi uguni un ta klupusi tūlī lielam makam virsū un priecāsies, ka nu šai būšot dau vairāk naudas, kā pameitai. Ka nu mātes meita bīsi visu paņēmusi, ta gāsi prom.
Sampurnis dzirdēš, ka pelīte žvadzina podzīnas un šis gās, tai istabā, kur naudas maki bīši. Kā ta, lielā maka vais nau. Nu sumpurnis drāzies no pils laukā un dzinies mātes meitai pakaļu. Ceļā viņš saticis aitīnu un tai šis prasīš, vai neesot redzēsi aizejot mātes meitu. Aitīna atbildēsi, ka šī esot redzēsi gan. Sumpurnis skrēš akal tālāku. Nu viņš pieskrēš pie ābēles un šai akal prasīš, vai šī neesot redzēsi mātes meitu garēm ejot. Ābēle atbildēsi. ka esot gan redzēsi un šī (mātes meita) esot aizgāsi uz to un to pusi. Sumpurnis skrēs akal tālāku un pieskrēš pie maizes krāss un tūlī akal šai prasīš, vai šī neesot redzēsi mātes meitu garēm ejot. Maizes krāss atbildēsi, ka šī esot redzēsi gan, ka mātes meita nupat nogāsi garēm. Sumpurnis skrēš akal mātes meitai pakaļā. Drīz vie šis šo dabūš rokā, saķēris aiz matim un ecēš apakaļ uz savu pili. Sumpurnis ierāvis mātes meitu savā pilī, nomušīš un ta iesviedis vārošā katlā un izvārīš.
Tā slinkā un nejaukā mātes meita dabūsi savu galu. Pameita dzīvāsi laimīgi un naudas un mantas tai bīš papillam.