8. A. 480. H. Skujiņa Andrs Ziemelis, no 59 g. v. Augusta Kārkliņa Mēru pag.

Mātei bīsi īstā meita un pameita. Pameitu māte varēn slikti turēsi un īsto meitu akal ļoti lutināsi. Pameita bīsi varēn smuka un īstā meita akai nesmuka. Tāpē nu ar māte pameitu nevarēsi ieraudzīt un nodomāsi, ka šī visādā ziņā jānolietā, un māte stellēsi pameitu uz sumpurņa pili pēc uguns, jo šī zināsi, ka sumpurnis pameitu sveikā nepalaidīs, un kā vie trāpīs savos nagos, tā šo apēdīs. Tā nu izdomāsi māte, ka šī tā visvieglāki no pameitas tiks valā.

Pameita ari gāsi uz sumpurņa pili pēc uguns. Šī gāsi gāsi un celā gadīsies maizss krāsns. Krāsns bīsi pilla kukuļu un kukuļi bīši izcepuši. Kukuli lūgušies pameitu, lai šī šos izvelkot, jo citādi šie sadegšot. Pameita izvilkusi kukuļus un gāsi akal tālāku. Gāsi gāsi un šai ceļā gadījies zirgs un šis bīš satinies līdz mietīnam cieši. Zirgs lūdzis, lai šo atmurkšījot no mietīna valā, šis esot tā samurkšīš, ka vais netiekot pie ēšanas. Pameita iztaisīsi zirgu, kā šis tiek pie ēšanas, un gāsi akai tālāku. Gāsi gāsi un celā šai gadīsies govs un tā lūgusies, lai šo izslaucot. Pameita izslaukusi govi un gāsi akal tālāku.

Ka pameita iegāsi sumpurņa pilī, ta sumpurnis šai prasīš, kā vaigot, un pameita stāstīsi, ka māte šo stellēsi pēc uguns. Nu sumpurnis sacīš, lai šī ejot vie ķēķī un ņemot uguni un to mazāko naudas maku ar šī varot ņemt sev. Tā nu sumpurnis akal aizgāš savā galā un pameita gāsi ķēķī pēc uguns. Šī paņēmusi uguni un mazāko naudas maku un gāsi uz māju. Pēc tāda laicīna sumpurnis izskrēš no sava gala un tūlī dzinies pameitai pakaļā un gribēš šo dabūt cie. Šis nu skrēš skrēš un daskrēš pie govs un prasīš šai; vai neesot redzēsi pameitas. Govs aizstāvēsi pameitu un sacīsi: "Nav jau ilgi, ka šī aizgāja uz tavu pili."

Sumpurnis skrēš apakaļ uz savu pili un izmeklēš malu malīnas, bet pameitas nejutin. Nu sumpurnis skrēš šai akal pakaļā. Skrēš skrēš un daskrēš pie zirga un prasīš šim, vai neesot nedzēš pameitas garūm ejot. Zirgs sacīš, ka esot gan redzēš un šī aizgāsi uz šā pili. Nu sumpurnis skrēš akal apakaļ uz savu pili, izmeklējies, bet pameitas, kā nav, tā nav. Nu sumpurnis skrēš akal un daskrēš pie krāsns un prasīš šai, vai neesot redzēsi pameitas. Krāsns aizstāvēsi pameitu un sacīsi, ka pameita aizgājusi uz šā pili. Nu sumpurnis skrēš akal apakaļ un izmeklējies, bet nekā neatradis. Pa to starpu pameita jau bīsi mājā un rādīsi mātei, kāda šai laime gadīsies un cīk nu tādai dau naudas esot. Māte nu vais nezināsi, kur stilt, un ka pameitai tik labi izgāš, uu šī sarīkosi savu īsto meitu, lai ejot uz sumpurņa pili pēc uguns. Īstā meita patīšām izlaidusi uguni un ta gāsi uz sumpurņa pili. Šī nu gāsi gāsi un dagāsi pie maizes krāsns. Krāsns bīsi akai pilla kukuļu un šie lūgušies, lai velkot šos laukā, citādi šie sadegšot. Bet īstā meita nevilkusi kukuļus laukā un sacīsi: "Man nav vaļas kankarēties!"

Īstā meita gāsi gāsi un dagāsi pie zirga, kas akal bīš samurkšīš virvi ap mietīnu tm vais neticis pie ēšanas. Zirgs lūdzies īsto meitu, lai atmurkšījot šim virvi vaļā. Bet īstā meita tik gāsi tālāku un atkliegusi zirgam: "Man nav vaļas kankarēties!"

Īstā meita gāsi gāsi un dagāsi pie govs un gows lūgusies, lai šo izslaucot. Bet īstā meita vis neslaukusi govi un šai tik atkliegusi pretī: "Man nav vaļas kankarēties!"

Īstā meita iegāsi sumpurņa pilī un prasīsi uguni. Sumpurnis sacīš, lai ņemot vie uguni, cik nagi nesot, un lai paņemot mazāko naudas maku ar. Īstā meita aizgāsi uz sumpurņa ķēķi, paņēmusi uguni un mazāko naudas maku un gāsi prom.

Pa tādu laicīnu izskrēš sumpurnis un akal skrēš īstai meitai pakaļā un gribēš šo dabūt cie. Sumpurnis skrēš skrēš un kā ticis pie govs, tā tūlī šai prasīš, vai šī neesot redzēsi īstās meitas. Nu govs vis neaizstāvēsi īstās meitas un sacīsi, ka šī esot nupatās aizgāsi garēm un rādīsi sumpurņam, uz kuru pusi īstā meita aizgāsi. Sumpurnis skrēš īstai meitai pakaļā un ka daskrēš loie zirga, ta tūlī prasīš, vai šis neesot redzēš īstās meitas. Zirgs ar neaizstāvēš īstās meitas un pasacīš sumpurņam, ka īstā meita aizgāsi uz to un to pusi. Nu sumpurnis skrēš akal un daskrēs pie maizes krāsns. Tūlī akal sumpurmis prasīš maizes krāsni, vai šī neesot redzēsi īstās meitas aizejam garēm. Maizes krāsns neaizstāvēsi īstās meitas un pasacīsi, ka īstā meita nupatās aizgāsi garēm. Nu sumpurnis skrēš akal. Ka nu sumpurnis panācis īsto meitu, tā tūlī šo aizrāvis apakaļ uz savu pili un apēdis.