9. A. 480. St. Uļanovska Viļānos, Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowej. T. 18. Krakovā, 1895, 306-310.

Bjeja pamuotja, i bjeja jai pamjeita, i jei tū pamjeitu nairaudzjāja. Tai jei soka tai iz tāvu, iz vjeiru jou sovu: "Izgubjej (nogalini) tu maņ itū mjeitu! Ka tu maņ jū naizgubjeisi, tos ar tjevim nadzjeivuošu!"

Iz reita jis soka tai: "Mjeitiņ, īsim mjes sjēņīs!'` "Nu, īsim, tjātjeit!"

Vot (lūk) jī nūīt iz mježu sjēņīs, a tāvs soka tai: "Ej tu, tjeitiņ, tuoluok lasjeit, a es tjapat lasieišu. A kod byus laiks nūīt iz sātu, to es tjeva pasaukšu!"

Jei nūīt tuoluok, iosa sjēņ'c. a jis nūīt iz sātu, tys tāvs jau. Staigoj jei, staigoj pa mježu, daīt vokors, tymss, tai jei sauc: "Tjāt', ū!"

Nikas naatzasaucjas. Suok jei rauduot i jei cīši raud. Klīdz iei otkon: "Tjāt', ū!"

A tjātjeiti na ŗadz i na dzierd. Tai jei sauc tai: "Tjāt, ū! Ka tu naatzasaucīs, eistys tāvs, to tu atzasauc koč, pūra-tāvs!"

Nu jis tiuleņ i atzasaucjas, tys pūra-tāvs: "Mjeit, ū!" Daīt. pi juos i soka tai: "Pimja uz sātu mjes, vuoŗēsim putru!"

Jī nūīt iz sātu, iz tuo pūra-tāva, iz tuo valna sātu. Jis lik kab tuos sjēņ'c vuorēt. Jei vuorēj sjēņ'c i atskrīņ pjeleitia i soka tai :

"Īdūd maņ, mjeitiņ, sjēņu aizāst!"

Jei pajem, pīlej sjēņu tiei pjeleitjai i jei paād labi. Pjēc tuo, ka jau sjēņ'c izvuoŗeitys bjeja, jī pīādja obadivi, tys pūra-tāvs i tjei mjeita, tūs sjņu. Jis soka tai: "Satais' maņ, mjeit, vītu! kur mani stuov koktā tuos dŗābis, kurs es taisu vītu. Pīlīc mal tī vys's, satais maņ lobu mjeikstu vītu iz cjepļa!"

Jei vieras, ka tī akmiņi tymā koktā, i bluči. Pajem jei, salīk iz cjepļa bluču zam suona, akmini zam golvys. Jei i atzagulstas. Īdams gulātu, īdūd jai symtu atslāgu i soka tai: "Skraidi tu, mjeit, pa ustobu skandynuodama, kab es dzierdātu, ka tu tja esi!"

A tjei pjeleitja soka jai tai: "Dūd šur maņ atslāgas, mjeitiņ, a poša līņ zam cepļa; a na, to jis tjevi ntīsiss. la s'sŗaidjēšu pa ustobu i skandynuošu."

Nu jei paleidja zam cjepļa, a pjala vys skŗāja pa augstjeini i zjemjeini i vvs skandynova ar tom atslāgom. Vot jis jem griuž akmiņ'č zjemjā nu cjepļa, griuž ūtru i trešu i klausa, ka vys sKandynoj. Jis vys's akmiņ'č nūsvīž, i bluč'š nūsvīž, i dzierd, ka vys skandynoi. Jis vaicoj : ,.Voi tu, mjeit, tja; ?"

Jei soka: "Tja!" "Vai tu, mjeit, dzeiva?" Jei soka: "Dzjeiva!"

Nu jis ŗadz, ka jis juo nanūsyta, i navaida jam, ar nū nūsvīst. .lis soka tai: "Tu, mieit, gulstīs tagad i guI Iabi!"

Jei i atzagulās. Iz ūtris dīnys jis soka tai : "Nu, mjeit, može (varbūt) tu gribi niu iz ātu nūbraukt?"

Jei soka: "Gribu gon!" "Nu, to es tjev moksuošu!"

A tjei pjeleitja daskrīņ i soka tai iz tū mietiņu: "Vjerīs, mjeitiņ, ka jis tjev dūs lobys dŗābis, to tu najem, vaicoj, lai jis tjev īdūd. kur ir sapleisušis. I šmuku zyrgu nagiem - pajem vacu pati natobū! I šmukus rot's najem - pajem, kuri vaci roti, solyuzuši."

Jis paruoda jai šmukus dŗābis, i šmuku zyrgu, i šmukus rot's, i paruoda vacus i soka tai: "Kurus tu iemsi, mjeit?"

"A es jemšu, tjātjeit, vacūs!"

"Nu jem, mjeit, i vacūs!"

Pajēmja jei vacu kraklu bjez pierduokņu, pajēmja lyndrak's nūpleisuš's vysi cauri, skustu [lakatu] nralnu, vacu, i zyrgu vacu - bjez uodis jam čūksts. I roti vaci, salyuzuši skrituļi. Nu i brauc jei pa cje;u. Pabrauc jei gabaleņu nu tinis, i jei palīk vysa ar zalta dŗābjām. I zyrgam vīna spalvjeņa zalta, ūtra sudobra, i zalta grūži, roti cīši cīši šmuki, paiīk i jei poša skaista. I brauc jau jei - dabrauc da sātys. A pamuotjai bjeja mozjeņa kucjeitja. Tjei kucjeitja izskrīņ i rej: "Kau, kau! atbrauc myusu buoriņeitja vīnā zaltā!"

A rogona - tjei pamuotja rogona bjeja - syt kucjeitji, kam jei soka, ka atbrauc ar zaltim. Īīt jei ustobā tjei buoniņeitja, a rogonai žāl, kam cik [tik] skoista jei, kai vīnā zaltā. Jei vaicoj : "Nn kuo tu cik [tik] boguota palyki, i šriiuka?"

Jei pascjēja vysu, vysu izstuostjēja, kai jei tyka pi pūra-tāva i kū jei tī daŗēja. Tūlaik jem rogona sovu mjeitu i dzan jū iz mježu: "Ej tu; atņes maņ sjēņu nu mježa!"

Jei nūīt sjēnīs, i losa jei sjēņ'c, i aizīt vokors, tymss vokors, iLi klīdz: "Tjāt, ū! Tiāt, ū! Ka tu naatzasaucīs eistys tāvs, to tn itzasauc koč, pūra,tēvs!"

Jis i atzasaucjas, tys pūra-tāvs: "Mjeit, ū!"

Daīt pi juos i soka: "Ejmia iz sātu, vuorēsim putru!"

Nu i nūīt tjeiŗej jei sjēŗr'c i līk vuoŗīt - izvuorej. Daskrīņ pjeleitja i soka tai: "Īdūd maņ, mjeitiņ, sjēņu paāst!"

A jei soka: "Tjātjeit, atskŗēja pjaļa, prosa nu maņa sjēņu!" Jis soka: "Sit jū, mjeit sit! Nadūd jai nikuo!"

Jei pajem i syt, i nūbāg tjei pja]a. Paāduši jau sjēņu, jis soka: "5atais maņ, mjeit, vītu. Ē kur koktā dŗābis, kur es taisu vītu!" Nu jei jem, pīlīk akmiņi i bluču iz cjep]a, jis i gulstas -- īdūd

jai taipat atslāgys, lai jei skŗaida pa ustobu i skandynoj, lai jis zyna, ka jei tja. Jei skŗaida pa ustobu i skaidynoj, a jis kai griuž akmini, tai i atlauž jai vīnu kuoju. Kai griuž ūtru, tai jū i nūsyt. Izraun jai dvjāsjali i pajem sjev, a jū pībuož pylnu zyrga syudu. īsādynoj iū rotūs, aizjiudz zyrgu, apvalk jai dŗābis i soka zyrgam, kab nūvastu jū da sātys. Jis i nūvad jū da sātys. Izskrīn kucjeitja i rej: "Kau, kau! atbrauc myusu muotes-mjeita, puorplāsta i zyrga syudu pībuozta!"

Rogona jem tū kucjeitji, syt, syt, a jei vys reij taipat. Atbrauc tjei mjeita, i jei nadzeiva jau. Rogona suok rauduot, i par sirdim pajem tū kucjeitji, nūsyt i aprūk jū zjemjās.

.A tjei buoriņeitja izrūk tū kucjeiti, atdzeivynoj jū. Pjēc tuo izīt jei pi vjeira cīši boguota, i da šūlaika jei dzeivoj. - I vysa!