12. A. 480. P. Š. no gadu 40 vecas Annas Pīpiņas Skaistā.

Vienam vīram nomirusi sieva, kas atstājusi mazu meitenīti pakaļ. Vīrs pēc kāda laika apprecējis vienu atraitni arī ar mazu meiteni, bet tā atraitne bijusi ragana. Raganas meitenei nu klājies ļoti labi un tā uzaugusi slinkumā un kārumā. Bārenītei turpretī jau no mazām dienām bijis jāpierod pie gŗūta darba un trūkuma. Kad nu tēvameita vēl izaugusi ļoti skaista un piemīlīga, bet mātes meita bijusi neglīta un skaudīga, tad nevien bārenītei pašai, bet arī tēvam vairs nebijis miera mājā.

Pamāte pastāvējusi pie savas gribas, ka bārenīti vajagot dzīt no mājas laukā. Tēvs nu uzcēlis savai meitai dziļā mežā mazu mājiņu, kur tad arī bārenīte aizgājusi dzīvot. Mājiņā bārenīte pieradinājusi pie sevis vienu mazu pelīti, ko viņa ēdinājusi ar maizes drusciņām. Pēc kāda laika vakarā dauzījies pie mājiņas durvim viens liels lācis, lai viņu laižot iekšā. Bārenīte arī atvērusi durvis un ielaidusi lāci iekšā. Lācis viņai iedevis mazus pulkstenīšus, lai viņa tos zvanot visu cauru nakti, tad viņai klāšoties labi. Bārenīte arī zvanījusi un kad viņa pēdīgi aizmigusi, tad zvanījusi pelīte viņas vietā. No rīta lācis apdāvinājis bārenīti ar skaistiem zirgiem, ratiem un naudu. Ar tiem viņa nu pārbraukusi priecīga mājā un bijusi tagad ļoti bagāta.

Ragana nu aizsūtījusi savu meitu uz meža mājiņu, lai arī viņa taptu bagāta. Bet mātes meita nelikusies ne zinis par pelīti. Kad atnācis lācis un iedevis viņai pulkstenīšus, tad viņa pazvanījnsi gan kādu brītiņu, bet tad metusi tos zemē un likusies gulēt. Tad lācis piecēlies un nositis slinko mātes meitu. Kad ragana gājusi apmeklēt savu meitu, lai palīdzētu viņai jo vairāk mantas mājā pārvest, tad atradusi to jau gabalos sarautu.