13. A. 480. Teicējs E. Lašaks Karmatu pag. Kultūras balss kr.

Vīnai kēnenītei beja divi meitas: vīna beja juos eistuo meita, ūtra pījemta buorinīte. Kēninīte jūs abadivēja cīši žāluoja. Vacuokuo meita beja cīši dusmīga. Jei navarēja vērtīs uz pījemtuos muosas un daudz reižu jū lomuoja ar vysaidim vuordim. Bet pījemtuo meitiņa beja cīši loba un nikod nastuostīja kēninītei, ka juos muosa tai un tai runoj un ar vysaidim vuordim jū lomoj.

Vīnu reizi kēniņš atbrauc nu vaidim un atved savom meitom spīgeli, bet taidu spīgeli, kurs ruoda vysu cylvāku laimi. Vacuokuo meita pajēmja tū spigeli, īlyka sovā skreinītē un pavysam naparuodēja muosai.

Vīnu sastdīn, prīkš jauna goda, vacuokuo meita pajēmja spīgeli, aizdedzja divi sveces un suoka vērtīs spīgelī, un saukt: "Mīļais muns! Atej pi manis un izsukoj munus motus!"

Napuorguoja minutas treis - veras : stuov valns ar lelim rogim un garu asti. Nūsabeida meita un nūglobuoja spīgeli atpakaļ tymā pat skreinītē un aizslēdzja. Cytā godā vacuokuo meita otkon paklusiņam izjēmja spīgeli, aizdadzynuoja divi sveces un otkon sauc: "Mīļais muns! Atej pi manis un pasukoj munus motus!"

Otkon jai pasaruodas valns, kurs stuov un smejas. Meita nanūsabeida un dūmoj : "Pasaukšu es sovu muosu, kū jai ruodīs, kaids jai byus mīļais?"

Vacuokuo meita pasaucja jaunuokuos un soka: "Verīs spīgelī un sauc: "Mīļais muns! Atej pi munis un pasukoj munus motus!" Muosa tai pasaucja un veras spīgelī stuov smuks princs un smejas. Jaunuokuo muosa nu lelas prīcas pisacēļa un īsaklīdzja, bet dusmīguo muosa dūmuoja, ka juos muosa ari redzēja taidu pat valnu un jei suoka smītīs, bet kad īraudzēja, ka muosai stuov smuks princs, nu dusmem tvēra spīgeli un lyka jaunuokajai muosai par golvu un nūsyta jū.

Īraudzēja itū kēniņš ar kēninīti un nagribēja, kab kas zynuotu, ka vacuokuo kēniņa meita nūsyta jaunuokū. Lai nikas nazynuotu, pa klusiņam paglobuoja jaunuokū meitu.

Puorguoja nazcik godu. Kēniniņa taisa kuozos sovai meitai. Kad meita ar nazkaidu kungu braucja uz baznīcu lauluotūs, pīskrēja valns, satvēra meitu un nūnesja uz sovu elni. Cik naklīdzja dusmīguo meita, bet nikas juos navarēja gluobt nu valna. Valns smīdamīs sacīja jai: "Tu dzeivuoji dēļ manis un es tagan tevi nasu uz sovu elnes kēnesti."

Pēc ituo kēniņš ar kēninīti ilgi navar aizmierst sovu meitu un dzeivoj vīni paši.