1. A. 480. Teicējs 95 gadi vecs A. Krusts. Kultūras balss kr.

Dzīvoja zemnieks ar savu sievu un viņiem bija viena meitenīte Madaļa. Bet reiz māte saslima un nomira, tēvs palika viens ar mazu meitenīti. Gŗūti tēvam iztikt bez saimnieces, viņš sadomāja otrreiz precēties. Tā nu viņš apprecēja otru sievu, drīz piedzīvoja arī otru meiteni, ko nokristīja par Elīzbeti. Bet sieva vairs nevar pameitu ieraudzīt un mīļo tik savu īsto meitu.

Reiz sieva saka vīram: "Ved tu savu Madaļu uz mežu, lai to vilki apēd!"

Tēvam žēl sava bērna un viņš neklausa. Bet sieva skaistas un lamā vīru katru dienu, neliek viņam nemaz vairs miera. Tēvs jau sāk domāt: "Lai gan man Madaļiņas žēl, bet ko lai daru? Būs vien viņa jāved uz mežu!"

Tā nu arī vienu dienu tēvs sataisījās, aizveda Madaļu uz mežu, atstāja to tur vienu pašu un pārnāca mājā raudādams. Sieva tam prasa mājā: "Nu, vai atstāji Madaļu mežā?"

"Ja, atstāju," atbildēja vīrs.

"Rītu viņa būs jau nosalusi," sieva noteica mierīgā prātā. Palikusi viena mežā, Madaļa sāka staigāt apkārt un raudāt. 'Tā staigādama, viņa ieraudzīja starp kokiem mazu istabiņu. Saldama no aukstuma, viņa domāja: "lešu tai istabiņā sasildīties."

Iegājusi tai istabiņā, viņa redz, ka tur dzīvo viena veca sieviete. Tā prasa: "No kurienes tu še atnāci?"

Madaļa stāsta: "Es dzīvoju pie tēva un pamātes, bet pamāte izdzina mani no mājas ārā. Tēvs nu mani atveda še mežā. Laikam grib, lai es še nosalstu."

"Labi! Tu varēsi pie manis dzīvot, ja tu visu darīsi, ko es tev likšu," vecene atteica.

Madaļa apsolījās visu darīt un sāka strādāt visus darbus, kādus vien vecene deva. Lai gan vecene bija ragana, bet ar paklausīgo Madaļu viņa bija joti mierā. Pēc kāda laiciņa ragana runā uz Madaļas šā: ,,Tu man vienādi paklausīji un darīji visus manus darbus. Par to nu es tev došu daudz zelta naudas un dārgas drēbes un aizvedīšu tevi atkal pie tava tēva."

Ragana arī visu izpilda, ko bija solījusi, iedod Madaļai apsolītās mantas, iesēdina viņu skaistos ratos un aizved pie viņas tēva. Kad nu pamāte redzēja, kā Madaļa tikusi apdāvināta, un ka viņa tagad pārbraukusi mājā par bagātu jaunavu, tad viņa tūlin saka vīram: "Rītā nu aizved manu meitu uz mežu, varbūt ka viņa atvedīs vēl vairāk mantas."

Kā sacīts, tā darīts. Rītā tēvs aizved Elīzabeti uz mežu un atbrauc viens pats mājā. Sieva tūlīt prasa: "Nu, vai atstāji Elīzbeti mežā?"

"Atstāju, atstāju," atbild vīrs.

"Redzēsi, cik mantas mana meita atvedīs!"

Elīzbete sāk staigāt pa mežu un arī pēdīgi nonāk pie mazās istabiņas, kur dzīvoja ragana. Meitene ieiet istabiņā un ragana tai vaicā: "No kurienes tu atnāci?"

Meita atbild dusmīgi: "Kas tev par dalu?" Ragana saka: "Elīzbete, tu padari man to un to!" Elīzabete atbild: "Man negribis."

Kā nu ragana grāba šo rokās un sāka sist, tā sadauzīja šai visus kaulus un tā sasista jau otrā dienā aizveda atpakaļ pie

mātes. To redzēdama, māte sāka kliegt un brēkt, bet nekā vairs nevarēja darīt.

Madaļa drīz aizgāja pie laba vīra un dzīvoja bagāti un laimīgi.

Piezīme. Atstāstīta rakstu valodā. P Š.