2. A. 480. Runtuļu Vilis Vilcē. Jkr. V, 55 (26). LP VII, II. 27, 8, 2.

Vienai atraitnei bija divas meitas: viena īsta, otra pameita. Īsto meitu pamāte visādi lutināja un godīja, bet pameitai nelika mieru ne dienu, ne nakti. Vienādi vien tai bija jāstrādā un, lai gan viņa bija. ļoti čakla, tad tomēr vairāk nekā nedabūja, kā tikai kaulus un garozas krimst.

Vienu dienu pamāte izcepa maizi, izsvieda vienu klaipiņu pa durvim un uzbļāva pameitai: "Še kukulis! skrej uz elli pie velna mātes!"

Pameita skrēja kukulītim pakai - skrēja, skrēja, bet kukulītis kā neapstājas, tā neapstājas - tek un tek arvienu uz priekšu. Pameita beidzot nonāca uz lielu, lielu pļavu. Pašā pļavas vidū stāvēja maza, maza veca pirtiņa. Pameita lēnām atvēra pirts durvis un iegāja iekšā. Pirtiņā dzīvoja veca, veca sieviņa, izlūzušiem zobiem. Pameita padeva labu dienu un ievaicājās, vai nevajagot kopējiņas. Vecene atteica: "iztikt jau varētu gan tāpat, bet tā kā tu izskaties mundra meitiņa, tad paliec jau paliec!"

Pameita palika. Bez vecenes vēl bija pirtī gailītis, sunīti, kaķītis un gotiņa. Pameita brīnum labi iztika ar lopiņiem: gailītim arvien pagādāja briedošus graudiņus un ūdentiņu dzeršanai; sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest; kaķītim arvien ieslauca šķīvītī pieniņu un gosniņai pagādāja zaļu zālīti. Pati vecene bija velna māte un lūkoja pameitu visādi samaitāt, bet nevarēja, jo lopiņi meitiņu ļoti mīlēja un deva tai arvienu gudrus padomus, kā no vecenes izsargāties. Vecene sāka nomanīt lopiņu draudzību, tādēļ iedeva pameitai rīksti un sacīja: "Kad tu ej gosniņu slaukt, tad sasukā to, jo tad viņa dos vairāk piena. Un kad tas kaķis tev glaužas apkārt, tad sasukā arī to!"

Pameita paņēma rīksti un apsolījās darīt, kā pavēlēts, bet nedarīja vis tā! Par to lopiņi viņu mīlēja vēl vairāk. Tā pagāja visa nedēļa, atnāca sestdiena. Vecene sacīja uz pameitu: "Šodien izkurē man pirtiņu, nevajaga jau diezin kā kurēt: iesvied tikai kādus salmiņus, kādus kauliņus un būs siltuma diezgan. Tāpat saplūc kādas nātriņas un saslen slotiņā, ar ko mani nopērt."

Meitiņa izgāja ārā to padarīt. Te kaķītis klātu un saka:

"Meitiņ, meitiņ neklausi vis veceni, bet izkurē pirtiņu labu siltu; aiztec uz mežu un pārnes mīkstu, mīkstu slotiņu."

Pameita klausīja kaķītim. Nomazgājusies vecene ieveda pameitu lielā lielā istabā apakš zemes. Istabas sienas bija izliktas ar zeltu un dārgiem akmiņiem, ka acis apžilba skatoties. Istabas vidū stāvēja trīs lielas lādes: zila, zaļa, sarkana. Visas mirdzēja vien, bet par visām jaukākā bija sarkanā. Vecene rādīja uz lādēm un sacīja: "Te nu būs tava alga. Izvēlies, kuŗu lādi gribi!"

Meitiņa skatījās, skatījās - nezināja, kuŗu vēlēties. Beidzot taisījās rādīt uz sarkano. Bet te ienāca kaķītis, uzlēca uz zaļo lādi un lēnām mala: "Ņem šo, ņem šo!"

Meitiņa tūdaļ vēlējās zaļo lādi. Vecene attaisīja lādes vāku lāde bija pilna zelta dukātu, tad piesita kāju pie zemes, tūdaļ[ izskrēja no zemes kariete ar sešiem lieliem, melniem zirgiem un kučieri. Lāde pati ievēlās karietē. Pameita iekāpa viņā un laida atpakaļ pie pamātes.

Pameita izstāstīja pamātei, ka velna māte viņai lādi par kalpošanu iedevusi; bet par lopiņiem neminēja ne vārda. Nu iegribējās arī īstai meitai zeltu izpelnīties. Tā nogāja smiedamās un lielīdamās, ka būšot ar divdesmit zirgiem pārbraukt un divreiz tik lielu lādi pārvest. Atrada arī pirtiņu un velna māte pieņēma viņu par kopēju. Kaķītis un sunītis glaudījās apkārt, bet šī tos aizspēra ar kāja projām, uzsaukdama: "Nost, smūdži!"

Lopiņi sadusmojās un nedeva tai nekāda padoma. Atnāca sestdiena, kad vecene jāpeŗ. Īstā meita saŗāva labu kušķi nātru un ņēmās veceni kapāt aukstā lāvā. Vecene neteica ne vārda, bet nopērusies ieveda meitu istabā apakš zemes un teica, lai izvēlas kuŗu lādi grib Meita ātri neapdomādamās iesaucās, ka gribot sarkano lādi. Vecene piesita atkal ar kāju, atskrēja tā pati kariete un meita aizbrauca ar visu lādi projām. Pie vārtiem to jau sagaidīja māte. Gribēja celt lādi no karietes ārā, skatīties, kas būs iekšā. bet tikko pieķērās pie lādes, te vāks ar lielu troksni atsprāga vaļā, lielas uguns liesmas izšāvās no lādes un pārvērta māti un meitu pelnos. Tā tad nu pameitai piederēja lielas mājas un vēl lāde ar naudu. Viņa apprecējās un dzīvoja laimīgi.