3. A. 98s. Teicējs O. Ploks Kauuatu pag. Kultūras balss kr.

Seņ-senejūs laikūs dzeivuoja pasaulī vīna rogona; jai beja sataisīta mežā zam zemes moziņa ustobiņa. Rogonai beja veirs, kurs ēdja cylvākus. Nivīns ceļaveirs navarēja puorīt car itū ustabiņu: rogona vysod īsauc pi sevis vīsūs, labi paboroj un dūd nakts vītu, kur puorguļēt, bet nikod nivīns tur dzeivs napalyka, juos veirs apēdja vīsu ar vysim kaulim.

Kad kas gribēja itū ustabiņu izjaukt un sagyut rogonu ar juos veiru un guoja uz tū vītu, nikod navarēja atrast tuos ustabiņas: tej ustabiņa vysod pakrita car zemi. Kad suocjās mīrs un nikas vairuok nameklēja, ustabiņa pasace otkon uz tuos pat vītas.

Vīnā cīmā dzeivuoja zemnīks, kuram beja nu pyrmuos sīvas palykuse vīna meita. Zemnīks beja precēts ar ūtru sīvu. Jai beja ūtra meita, kuru muote cīši žāluoja un mīļuoja, bet buorenīti vysod syta, lomuoja un gryudja jū pi gryuta dorba. Daguoja tys laiks, meitas izauga un suoka uz meitom braukuot svuoti. Vysi gribēja jemt buorenīti, kura beja cīši smuka, ka navar posokā izstuostīt un ar spolvu aprakstīt. Pamuotes meita beja nasmuka: vysa mute beja ar tetera raibumim. Pamuote buorenītes nagribēja atdūt pi veira, bet gribēja atdūt sovu meitu.

Vīnu reiz meitiņas nūguoja uz mežu ūguos. Pa ceļu braucja vīns cīši smuks puiss zaita rotūs. Obadivējas meitiņas suoka vērtīs uz smukuo puiša. Braukdams, puiss īraudzēja vīnu smuku meitini, pasacīja kolpam stuot, pasaucja pi sevis buorinīti un soka: " Sēstīs ar mani zalta rotūs!"

Meitiņas nūsabeidza un laidjās skrīt nu juo. Jis juos panuocja pi pašas jūs ustobas, īguoja jūs ustobā un vaicoj: "Kur tova muote, smukuo meitiņ?"

Buorinīte paruodīja sovu pamuoti. Pamuote pījēmja vīsu un izzynuojuse, ka jam pateik borinīte, tyulen palyka dusmīga un runoj, ka jei nagrib atdūt sovas pameitas. Tūlaik puiss soka: "Es asmu princs nu tuolējuos kēnestes un runuoju jyusim tyulen atdūt meitu man par sīvu!"

Suoka pamuote prasīt princa atbraukt ūtrā dīnā, koleidz jei pīsagatovuos.

"Labi!" pasacīja princs, buorinīti nūsaucja par sovu jaunivi un īdevja jai vysaidus duorgus akmeņus, gradzynus un nūbraucja. Pamuote cīši dusmīga pasacīja sovam veiram tyulen vest buorinīti uz mežu uz tū ustabiņu, kur dzeivoj rogona. Žāl beja tāvam meitas, bet nikuo navarēja jis izdarīt, un nūvedja sovu meitu uz mežu un tī, natuoli nu rogonas ustabiņas, pametja, bet pats atbraucja uz sātu.

Mežā pamastuo meitiņa gauži rauduoja un gaidēja, kad atīs tei rogona. Pasacēļa mežā lels vējs. Veras meitiņa: jau stuov pi juos rogona. Buorinīte suoka vēļ vairuok rauduot. Rogona jai vaicoj: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

Suoka buorinīte jai stuostīt: "Pamuote uz manis cīši dusmīga un lyka tāvam atvest mani uz mežu vylkim ēšonai."

Beja jau vokors. Rogona izklausīja meitiņu un pasaucja jū da sovai ustabiņai. Buorinīte paklausēja rogonu, īt ar jū un dūmoj paša sevī: "Tagad eimu uz nuovi."

Atīt juos uz rogonas ustabiņu. Rogona jū labi paboruoja un sataisīja jai vītu gulēšonai. Reitā rogona izstuostija vysu sovam veiram un jī sarunuoja atstuot meitiņu pi jūs dzeivuot un struoduot. Tai meitiņa dzeivuoja pi rogonas un vysu kū struoduoja, iū pīsoka rogana.

Vīnu dīnu rogona dūd moitiņai pilnu maisu zalta un nūsyuta jū uz sovu sātu dzeivuot. Atīt buorinīte uz sātu pi sova tāva un atnas pylnu maisu zalta. Īraudzēja dusmīguo pamuote, ka juos pameita atguoja uz sātu un vēl atnezja maisu zalta. Jei nu lelom dusmem gribēja puorpleist un tyuleņ pīsacēja veiram vest uz mežu juos meitu. Tāvs nūvedja pamuotes meitu uz mežu un pametja jū tur. Pamuotes meita atpakaļ naatguoja, bet buorinīti pajemja tys princs, sataisīja lelas kuozas un nūvedja jū uz sovu kēnesti, kur jī tagan dzeivoj. Pamuote vēļ tagan dzeivoj ar sovu veci un laiž osoras par sovu nūgaisynuotū meitu.