4. A. 480. 844. Teicēja 35 g. veca J. Strode Višķu pag.

Dzeivuoja veirs ar sovu sīvu; jīm beja vīna cīši skaista meitiņa. Nailgi padzeivuoja muotē un nūmyra. Tāvs apsaprecēja ūtru reizi. Cikom pamuotei nabeja sovas meitas, jei buorinīti cīši mīļuoja un žāluoja, bet kai tik tyka sova meita, tai pamuote suoka buorinīti naīredzēt un gribēja jū nūnuovēt.

Kaidu reizi pamuote izcepja kaļča pluocinīti un aizsyutīja buorinīti uz mežu ūguos, gribādama, ka jū vylki apāstu. Aizguoja buorinīte uz mežu, sēd un raud. Prīt pi buorinītes brīdīņa [brieža māte] un prosa: "Kuo tu raudi ?"

"Kai man narauduot, ka pamuote izcepja man kalča pluocini un atsyutīja uz mežu ūguot!" atbildēja meitiņa.

"Naraudi, ej ar mani leidza, vyss byus labi," soka brīdīņa. Buorinīte aizguoja ar brīdīņi uz brīdīņas bīzumim. Brīdīņa pabaruoja buorinīti un atguldynuoja. Reitā pasamūda buorinīte un redz, ka pylna kērzīte ūgu stuov pi juos. Brīdīņa izvedja buorinīti uz stygas, paruodīja, uz kuru pusi sāta, un palaidja. Buorinīte atguoja uz sātu un atnesja ūgu kērzīti.

Pamuote otkon dusmīga, ka buorinītes vylki naapēdja, un otkon syuta buorinīti uz mežu uz kaidu uzstabiņu, kurā dzeivuoja valns, pēc guņs. Buorinīte aizguoja uz mežu, pīguoja pi ustabiņas, puorkristīja slīksni, tad īguoja ustabā un puorkristīja vysus koktus. Sēd buorinīte un gaida, kad atskrīs valns. Jau vokorā mežs vīn nūšaļcja un valns pīskrēja pi ustabiņas slīkšņa, bet īškā tikt navarēja. Tad valns lyudzjās, lyudzjās, ka jū puorcaltu un soka: "Jo jauna, tad byrsi muna sīva, jo vaca, tad muote, jo jauns tad bruoļs nu jo vacs, tad tāvs, kas puorceļs mani par slīksni

Buorinīte izguoja nu ustabiņas' un puorcēļa valnu par slīksni. Ustabiņā taipat valns navarēja paīt un buorinīte jū vysod cyluoja, cikom īcēļa gultā, un valns aizmyga, bet paša izkuopja uz cepļa un puorgulēia par nakti. Reitā valns pīdevja buorinītei vysaida monta, izvedja uz stidziņas un palaidja uz sātu. Buorinīte atguoja uz sātu un atnesja vvsu īdūtū montu.

Otkon rogona dusmuojas un grib pameitu nūnuovēt. Pamuote zynuoja, ka aiz deveņim pūrim, deveņim mežim un deveņim kolnim dzeivoj lela rogona. Tuodeļ pamuote aizsyutīja buorinīti uz tū rogonu ari pēc guņs. Īt buorinīte un raud. Guoja, guoja buorinīte un sateik braucēju, pašu malnu, zyrgs malns un roti malni.

"Kur tu ej, meitiņ?" prosa braucējs.

"Eju uz rogonu pēc guņs," atbildēja meitiņa.

"Tī tova nuove ir," pasacīja braucējs un aizbraucja sovu ceļu. It buorinīte tuoļuok un sateik braucēju, pašu boltu, zyrgs bolts un roti bolti.

"Kur tu ej, meitiņ?" prosa braucējs.

"Eju uz rogonu pēc guņs," atbildēja meitiņa.

"Tī tova nuove ir," pasacīja braucējs un aizbraucja sovu ceļu. Īt meitiņa tuoļuok un sateik braucēju, pašu sorkonu, zyrgs sorkons un roti sorkoni. "Kur tu ej, meitiņ?" prosa braucējs.

"Eju uz rogonu pēc guņs," atbildēja meitiņa.

"Tī tova nuove ir," atbildēja braucējs. "Bet jo gribi palikt dzeiva, tad, kad aizīsi uz rogonu, rogona tev prasīs: "Vai lela es?" tu atbildi: "Moza, kai goda bērniņš." Tad rogona prasīs: "Voi bailīga es," tu atbildi: "Skaista." Tad jei prasīs: "Voi munas acis lelas?" tu atbildi: "Kai putnam." Tad jei prasīs: "Voi muna mute lela?" tu atbildi: "Kai cāļam." Tad jei prasīs: "Voi muni zūbi gari?" tu atbildi: "Eisi." Tai pamuocīja braucējs un aizbraucja sovu ce]u.

Meitiņa guoja tuo]uok un īguoja pi rogonas. Rogona, brīsmigi lela un bailīga, aizskrēja meitiņai prīškā un prosa: "Voi lela es?" "Vai, kaida tu moziņa, kai goda bērniņš!" atbildēja meitiņa "Voi bailīga es?" prosa rogona.

"Vai, kaida tu skaista, kai pučīte!" atbildēja meitiņa. "Voi munas acis lelas?" prosa rogona.

"Vai kaidas moziņas, kai zvierbulīšam!" atbildēja meitiņa. "Voi muna mute lela?" prosa rogona.

"Vai, kaida moziņa, kai cuolīšam!" atbildēja meitiņa. "Un voi muni zūbi gari?" prosa rogona.

"Vai, kaidi eisi, saredzēt pavysam navar, kai mozajai peļeitei!" atbildēja meitiņa.

Rogona īvedja meitiņu ustobā, pabaruoja un atguldynuoja. Reitā rogona prosa meitiņai: "Kū tu meitiņ, redzēji īdama uz šeni?"

"Redzēju braucēju. pašu malnu, zyrgs malns un roti malni", atbildēja meitiņa.

"Tei beja muna nakts," pasacīja rogona. "Un vēļ kū redzēji?" prosa rogona.

"Vēļ redzēju ūtru braucēju, pašu boltu, zyrgs bolts un roti bolti, atbildēja meitiņa.

" Tei beja muna dīna!" pasacīja rogona. "Un vēļ kū redzēji?" prosa rogona.

"Vēļ redzēju braucēju, pašu sorkonu, zyrgs sorkons un roti sorkoni," atbildēja meitiņa.

"Tei beja muna saule un tova laime!" pasacija rogona.

Tad rogona īdevja meitiņai komūlīti ar ūglīti un pasacīja: "Kad aizīsi uz muojom, saulei laižūtīs, apve!c ar komūlīti lelu, lelu riņki un īsvīd riņkī ūglīti!"

Meitiņa aizguoja uz sātu, un saulei laižūtīs, ar komūlīti apvylka lelu lelu riņki un īsvīdja riņkī ūglīti. Tyuleņ riņkī beja skaista pils, muojas, duorzi un cyts vysaids monts. Buorinīte īguoja pilī un dzeivoj. Pamuote zūbus grīž nu dusmem, ka pameitai taida lela laime.

"Pag, muna meita vē vairuok monta atness!" padūmuoja pamuote un aizsyutīja sovu meitu uz rogonu.

Pamuotes meita skrīn uz rogonu un sateik braucēju pašu malnu, zyrgs malns un roti malni.

"Kur tu skrīņ, meitiņ?" prosa braucējs.

"Kaida tev bāda kur es skrīnu? Es paša zynu!" atcierta pamuotes meita un skrīn tuoļuok. Skrīn un soteik braucēju, pašu boltu, zyrgs balts un roti bolti.

"Kur tu skrīņ, meitiņ?" prosa braucējs.

"Kaida tev bāda, kur es skrīnu? Es paša zynu!" atcierta pamuotes meita un skrīn tuoļuok. Beiguos sateik braucēju, pašu sorkonu, zyrgs sorkons un roti sorkoni.

"Kur tu skrīņ, meitiņ?" prosa braucējs.

"Kaida tev bāda, kur es skrīnu? Es paša zynu!" atcierta pamuotes meita un aizskrēja uz rogonu.

Rogona, brīsmīgi lela un bailīga. izskrēja pamuotes meitai prīškā un prosa: "Vrai lela es?"

"Vai kaida tu lela!" atbildēja pamuotes meita.

"Voi bailīga es?" prosa rogona.

"Vai, kaida tu bailīga!" atbildēja pamuotes meita. "Voi munas acis lelas?" prosa rogona.

"Vai kaidas lelas acis kai kotli!" atbildēja pamuotes meita. "Voi lela muna mute?" prosa rogona.

"Vai, kaida tova mute lela! Ar zyrgu var braukt īškā!" atbildēja pamuotes meita.

"Voi muni zūbi gari?" prosa rogona.

"Vai kaidi gari!" atbildēja pamuotes meita.

Rogona gyva pamuotes meitu ar sovim garim zūbim un apēdja.

Pamuote gaidīja, gaidīja sovas meitas ar montu, bet, navarādama sagaidīt, skrēja paša uz rogonu klīgdama: "Muna meita naspēj atvest monta."

Aizskrēja pamuote uz rogonu un prosa: "Kur ir muna meita ar montu?"

Bet rogona gyva un apēdja pamuoti. Tai buorinīte dzeivuoja vīna paša laimīgi.