5. A. 480. Teicēja K. Ždanovska Ozolmuižas pagastā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja pasauļī zemnīks, jam nūmyra sīva un palyka vīna meitiņa. Zemnīkam vīnam pašam ar mozū meitiņu dzeivuot beja gryuti. Sadūmuoja zemnīks precētīs un pajēmja sev par sīvu vīnu atraitni ar divējom meitom. Tai jī dzeivoj un meitas aug. Muote sovas meitas žāloj, bet pameitu vysod lomoj un dzanuoja vysuŗ struoduot gryutu dorbu, par kū pameita ļūti rauduoja. Tāvs gon vysu redzēja, bet nikuo navarēja padarīt, jo pamuote ari juo lomuoja.

Vīnu zīmu pamuote suoka klīgt un runuot veiram, kab jis sovu meitu nūvastu uz mežu un tī pamastu, lai jei tī sasaļ, vai zvēri jū apād. Kaut gon tāvam beja žāl sovas meitas, bet jis nikuo navarēja padarīt, aizjyudzja tāvs zyrgu, pasādynuoja sovu meitu un nūvedja uz mežu. Mežā tāvs pametja meitu un atbraucja un sātu. Sātā pamuote beja cīši prīcīga, ka juos pameita tagan nūsals mežā, vai apēss jū zvēri, bet juos meita byus par sātas saiminīcom.

Meitiņa mežā stuov pi kūka un gauži raud. Snīgs pi juos kuojom atsalaidja un meitiņa veras, ka apleik juos zaļa plova un zīd vysaidas pučes. Meitiņa puorstuoja rauduot un veras: stuov moziņa ustabiņa, meitiņa dūmoj paša sevī: "Īīšu tymā ustabiņā!"

Tai meitiņa padarīja. Daguoja pi ustabiņas un suoka kloudzynuot durovuos. Durovas atsataisīja, izīt vaca rogona un vaicoj: "Nu, smukuo meit, kuo tev vajag?"

Meitiņa jai atbildēja: "Mani izdzyna nu sātas pamuote; tagan man brīsmīgi solts, es gribu jyusu prasīt, ka īlaistu mani pasasildīt."

"Labi!" pasacīja rogona, īlaidja meitiņu ustobā, labi pabaruoja un lyka uz cepļa pasasildīt. Reitā rogona soka meitiņai tai: "Jo tu pi manis labi struoduosi, es tev labi aizmoksuošu ar zaltu un duorgim akmeņim" - un pavaicuoja rogona meitas vuordu.

Meitiņa jai atbildēja: "Mani sauc par Anīti."

Tai suoka Anīte dzeivuot pi rogonas. Kū jai rogona sacīja, jei vysu izpildīja. Vīnu reiz rogona soka Anītei: "Vuorej man putru!"

Suoka Anīte vuorēt rogonai putru, izlein nu pagreides pelīte un soka: "Mīļuo smukuo meitiņ, īdūd man vīnu lizeiciņu [kaŗotīti) putras, es cīši gribu ēst! Kaut kad es tev par itū paleidzēšu!"

Meitiņai tyka žāl pelītes un jei īdevja jai lizeiku putras. Pelīte paēdja un īleida atpakaj zam greidas. Tad nu ituos dīnas meitiņa suoka baruot pelīti ar putru. Vīnu dīnu rogona soka Anītei: "Tu šūnakt skraidīsi ar zvaniņu pa ustobu, bet es aizsīšu ar skustiņu [lakatiņu] acis un tevi gyustīšu. Jo es tevi sagyušu, tad uz reizes tevi salauzīšu, bet jo nasagyušu, tad dūšu tev vysaida zalta un atlaisšu uz sātu."

Anīte nu lelas bailes suoka dūmuot, ka jau nuove kluot, bet nikuo jai nabeja tai žāI kai pelītes un runoj jei paša sevī: "Mani rogoma saiauzīs un munai pelītei nikas vairuok nadūs putriņas."

Tymā laikā, kad jei tai dūmuoja un runuoja, paša sevī, pelīte jau sēdēja jai uz placa un runuoja ausī: Nabāduoj meitiņ, es tev paleidzēšu. Kad rogona pasacīs tev skraidīt ar zvaniņu pa ustobu, tad tu īdūsi man zvaniņu, bet paša īleissi zam gultas!"

Atīt nakts. Rogona sauc Anīti un soka: "Aizsīn man acis, es tevi gyustīšu!" Anīte aizsēja rogonai acis, īdevja pelītei zvaniņu, bet paša paleida zam gultas. Suoka pelīte ar zvaniņu skraidīt pa ustobu un rogona gyustīt, bet nikai navar sagyut. Jau rogona pīkusa un soka: "Anīt, raun guni!" Pelīte tyuleņ padevja Anītei zvaniņu, Anīte dreiži izleida nu pagultes un īruovja guni. Rogona vaicoj Anītei: "Nu, kū, pīkus? Bet tu labi skraidi, tevi navar sagyut!"

Tad rogona nūguoja gulātu. Ūtrā dīnā rogona dūd Anītei vysaida zalta un duorgu akmeņu un ai laiž jū uz juos sātu. Atīt Anīte uz sātu pi sova tāva cīši boguota. Tāvs īraudzēa sovu meitu un beja cīši prīcīgs, bet pamuote soka: "Kū jei atvedja? Munas meitas ir smukas un jo juos nūvess, tad atvess vairuok monta!"

Reitā pamuote soka sovam veiram: "Ved munas meitas uz mežu!"

Tāvs aizjyudzja zyrgu un nūvedja obadivējas meitas uz mežu un tur jūs atstuoja. Atbrauc tāvs uz sātu un pamuote vaicoj veiram: "Kai, tu munas meitas labi nūvedi uz mežu?"

"Ja, labi!" atbildēja veirs.

Meitas pa mežu staiguoja, staiguoja - sasola un veras : stuov vīna ustabiņa. Juos daguoja pi durovom tuos ustabiņas un suoka klaudzynuot durovuos. Durovas atsataisēja un vaicoj juom vacuo rogona: "Kū jyus smukuos meitas, pasacīsit?"

Meitas jai atbildēja: "Mes brīsmīgi sasolom! Muote myusus atsyutīja atvest daudz zalta!"

"Labi!" pasacīja rogona, īlaidja meitas ustobā, labi pabaruoja un lyka uz cepļa apsasildīt. Reitā rogona dūd juom dorbu, bet meitas nikuo nagrib struoduot un vysod atsasoka. Rogona līk juom vuorēt putru un juos suoka vuorēt. Izlein nu pagreides pelīte un soka: "Smukuos meitiņas, īdūdīt man lizeiciņu putras!"

Bet meitas gryudja pelītei ar kuoju, pelīte nūsaglobuoja un par straci otkon prosa meitiņom: "Īdūdīt man lizeiciņu putras!" Meitas otkon syta ar lizeiku pelītei par golvu. Pelīte nūsaglobuoja un vairuok naprasīja. Vokorā rogona runoj meitom: "Jyus man aizsīsit acis un pašas skraidīsit ar zvaniņu pa ustabu, es jyus gyustīšu un jo sagyušu, tad salauzīšu kaulus, bet jo nasagyušu, īdūšu daudz zalta un duorgu akmeņu un palaisšu uz sātu!"

Īstuoja tymsa nakts. Atīt rogona un soka: "Nu, meitas, aizsīnīt man acis, es jyusus gyustīšu!"

Meitas aizsēja rogonai acis, pajēmja zvaniņu un suoka skraidīt pa ustobu, bet rogona juos dreiži sagyva un salauzīja jūs kaulus. Reitā rogona aizjyudzja rotūs zyrgu, salyka meitu kaulus un nūvedja uz jūs sātu. Īraudzīja muote ka brauc nazkaidūs smukūs rotūs un soka sovam veiram: "Brauc munas meitas un vad daudz zalta un vysaida duorga monta!"

Dabraucja pi sātas, veras muote, ka juos meitu kauliņus atvedja. Suoka klīgt muote lelā bolsā. palyka troka un dreizi nūmyra, bet pameita suoka dzeivuot ar sovu tāvu un dreizi izguoja pi veira un dzeivoj boguoti.