2. A. 480. J. Ezers no Kļavu Annas Kalētos. Jkr. V, 140 (9). LP, VII, II, 28 1.

Bija svētvakars. No bajāra mājām ir visi aizgājuši uz pirti, tikai bārenīte, dubļu kruķētāja, atronas mājās. Ienāk sirms vecītis, teikdams: "Dievs dod labu vakaru!"

"Paldies, tēv!" bārenīte atņem.

"Nebīsties, meitiņ, pirtī iet, šovakar tiksi laimīga," vecītis pamāca un aiziet.

Bija jau labi pret pusnakti, kad visi pamāca. "Tagad ej pirtī!" bajāra meita bargi pavēl.

Bārenīte aiziet. Viņa sēd uz lāvas un sildās. Pienāk pusnakts stunda. Pirts durvis atveŗas, ienāk vecīte un labvakaru padevusi, nosēžas uz lāvu.

Nebīsties, meitiņ," viņa laipni uzsāk," esmu pati Māŗa. Saki man, kālab tu tik vēlu pirti?"

"Vai, mīļā Māŗa," bārene, drošāka palikusi, sāk stāstīt, "man iet pārlieku gŗūti, kamēr tēvs un māmiņa miruši. Saimnieki, bajāri, mani nemaz neieredz, dzen caurām dienām un naktim un man atmet tikai suņa tiesu, ja ne mazāk vēl. Tā kā šovakar, man iet katru svētvakaru - dzīšus mani vienu uz pirti dzen, lai gan man bail, ka vai mati ceļas stāvus. Un kā lai mazgājos - nei man dod ūdens, nei slotas," viņa nobeidz, asaras ar roku slaucīdama.

"Noper, meitiņ, nomazgā mani!" Māŗa lūdz, bāreni pie rokas ņemdama.

Kad viss padarīts, Māŗa dod bārenei slotu, ar kuŗu nopērta, un saka: "Ņem meitiņ un glabā šo slotu savā šķirsta dibenā, tad tev labi klāsies." To teikusi viņa aiziet.

Bārene dara, kā Māŗa likusi: ieliek slotu šķirstā. No rīta iet raudzīt un atrod čupu zelta naudas. Nu viņa skrej līksma pie bajāra meitas un stāsta: "Ai, mīļā, kādu laimi man Māŗa piešķīrusi! Nāc, paskaties vien!"

Bajāra meita. kārodama bārenes laimi, iet pirtī viena un sēd noskumusi uz lāvas. Ienāk Māŗa.

"Labvakar, meitiņ!" "Paldies, mīļā Māŗa;" bajāra meita atņem.

"Kas, meitiņ, tevi dzen tik sebu pirtī?" Māra jautā nosēzdamās.

"Tēvs, māte," bajāra meita atbild. "Nomazgā mani!" Māŗa saka.

Cerēdama tikt pie bagātības bajāra meita to padara, bet Māŗa, tai slotu atņēmusi saka: "No ārienes gan tu skaidra. bet sirds tev melna, ej!"

Uz majām iedama, klūp bajāra meita un vairs nepaceļas. Bajārs, redzēdams kādu galu ņēmusi viņa meita caur savu bezgodību, apietas ar bārenīti, kā ar cilvēku un pieņem viņu vēlāk par savu meitu.