3. A. 480. J. Āboliņš Nogalē. LP, VI, 832 (13).

Kāds ķēniņš brauca un ieraudzīja mežmalā šķirstiņu. Viņš pavēlēja kučierim šķirstiņu atnest un atrada tanī skaistu, skaistu meitenīti. Ķēniņš bērnu pārveda mājā un audzināja ar savu meitiņu kopā. Bet kad abas meitenes bija uzaugušas, tad atrastā meita bija desmitkārt skaistāka un daiļāka par ķēniņa mietu. Tas ķēniņienei nemaz nebija pa prātam, viņa skubināja vīru, lai pameitu nomaitājot; bet ķēniņš pretojās tādam necilvēka iedomām un nedarīja neka. Nu ķēniņiene plijās kā rūgta nāve ķēniņam virsū, lai pameitai uzceļot mazu mājiņu mežmalā un lai raidot tur dzīvot, bet ar īsto meitu kopā ilgāki ne.

Labi! ķēniņš paklausīja un uzcēla pameitai glītu, mazu mājiņu. Pameita, šķīrās no pamātes pils it vieglu sirdi un aizgāja tur dzīvot viena pati. Bet tūlīt pirmo vakaru - tikko labi aizgājusi - sāka ļoti liels lietus līt un tādā lietainā laikā atnāca trīs māmiņas: divas tievākas, viena itin paresnīga, pie pameitas durvim: lai jel laižot iekšā! Šī iztecēja pretim, ielaida, paēdināja, apguldināja un bija itin priecīga, ka biedros šai gadījušās tik labas dvēseles.

Rītā, kā cēlušās, māmiņas posās mudīgi prom; bet aizgājušas pie ozola, visas trīs sāka vēlēt pameitai laimes. Viena sacīja: "Kad palieksies uz zemi, zelts līs no matiem tad ārā!" Otra sacīja: "Kaut viņa trīsreiz vēl skaistāka būtu, nekā bijusi!" Trešā sacīja: "Lai pameita ietu, kur iedama, kaut rožu smarža ap viņu bagāti klīstu un pavadītu visur!"

Un drīzi - līdz māmiņas labi aizgājušas - ķēniņš sūtīja savu sulaini paklusu, lai nesot uz būdiņu pameitai ēst, ka nenomirst vientule badā. Sulainis nesa, bet trešajā verstē šīpus būdiņas piepēži saoda tik jauku rožu smaržu, ka brīnumi skaidri. Aizgāja būdiņā un redzēja: - kas tad tas? - pameita par vienu nakti pārvērtusies vēl trīsreiz skaistāka, nekā vakar, aizvakar bijusi. Nu sniedza ēdiena trauku - ķēniņš esot sūtījis to. Pameita tencināja, pieliecās trauku kā ņemt, te sulainim piesmildzinājās pilnas acis ar zeltu un zemē vēl lielāka tiesa nolija zelts no pameitas matiem.

Sulainis aizgāja mājās, ķēniņš vaicāja: "Nu, kā tur ir tai būdiņā?"

"Ai, ķēniņ, tur ir pavisam jauki! Kad drīz nāk pie būdiņas, tad tāda rožu smarža kā treipūzī (siltumnīcā) un pašai pameitai līst zelta lietus no nlatiem, mani lai apsmildzināja. Viņa tagad trīskārt daiļāka, nekā te pilī."

Bet to visu, ko sulainis ķēniņam stāstīja, par nelaimi pamāte noklausījās, un tā tūdalin sajūdza zirgus un brauca ar īsto meitu raudzīt, vai tas jel maz tiesa. Aizbrauca, bija gan tiesa. Tur bij rožu smarža, tur lija zelta lietus no matiem, bija arī pameita trīskārt skaistāka, nekā agrāki pilī. Nu, ko nu? Tas pamātei skauda pārliecīgi, un tā ne prasa, ne ir - iztrieca pameitu pa durvim ārā, atņēma mājiņu un ietupināja savu īsto meitu tai vietā, lai tā to pašu laimi sagrābtu.

Labi! Un vakara krēslā lietus atkal lija, atnāca trīs māmiņas pie durvim: divas tievākas, viena itin paresnīga: lai laižot paēnā! Bet īstā meita atrūca: "Veriet pašas durvis - vai roku gan nav?"

Tad māmiņas nevēra vis durvis, aizgāja pie ozola un lēma bargu tiesu. Viena sacīja: "Lai viņa trīskārt neskaistāka paliek, nekā bijusi!" Otra: ‘"Lai viņai darva lītu no matiem, palocoties!"

Trešā: "Lai maitas smaku par versti jau saostu, kas viņas tuvumā grib rādīties!"

Otrā rītā sulainis nesa mātes meitai ēst un pa verstei šīpus mājiņas nemaz nevarēja apnesties, kāda maitas smaka skrēja pretim. Nu gāja par varu, deguni turēdams, un aizgāja gan; bet kad ieraudzīja mātes meitas vaigu, tik tik nesabijās, cik neskaists par vienu nakti bija palicis. Beidzot sniedza ēdienu trauku, šī pieliecās, un sulainim nu bija acis pilnas ar darvu.

Pārgāja mājās - ko tur tu slēpsi, jāsaka - stāstīja ķēniņam kādas nelāgas lietas piedzīvojis šodien. Un tad ķēniņš pārsauca atpakaļ pameitu, lai dzīvo agrākā mājiņā; bet savu meitu, maitas labad, iemūrēja vientuļā mājelē un ēdināja pa logu kā baidekli, kamēr vien dzīvoja.