4. A. 480. H. Skujiņa. Andrs Ziemelis. no Martas Kuplās Plāņu pag.

Ķēnīnam bīsi īstā meita un pameita. Īstā meita bīsi nesmuka, bet pameita varēn smuka un tāpē ķēnīniene nevarēsi ieraudzīt pameitas, ka šī dau smukāka par īsto meitu. Ķēnīniene tikmē dzinusies ķēnīnam virsū, kamē šis ar apsolīš pameitu gādāt no mājas laukā.

Nu ķēnīc licis meža malā uzbūvēt mazu būdīnu un tai būdīnā nu pameitai bīš jādzīvā. Bet pirmā vakarā jau pameitas būdīnā ienākušas trīs vecenītes un lūgušas naktsmāju. Pameita devusi ar vecenītēm naktsmāju un šās paēdināsi un padzirdīsi un visas gāšas pie miera. Bet rītīnā vecenītes gāšas prom un vēlēšas pameitai laimes. Pameita vienā rāvienā palikusi dau dau smukāka un šai bīši zelta mati. bet kur vie šī gāsi, tur visur rožu smarža no pakaļas. Ka nu nācis ķēnīc ar ķēnīniemi apskatīties, kā pameitai labi klājas, ta redzēši, ka pameita ir dau dau smukāka palikusies un abi nosprieduši, ka jāvedot princese uz meža būdīnu tāču šī ar smukāka palikšoties. Kā ta, jau tai pašā vakarā ķēnīniene atvedusi princesi un šī nu palikusies meža būdīnā.

Vakarā akal būdīnā ienākušas trīs vecenītes un lūgušās naktsmājas. Princese nedevusi naktsmājas un dzinusi vecenītes laukā. Nu vecenītes lādēšas princesi. Un ka rītīnā atbraucis ķēnīc ar ķēnīnieni, ta redzēši, ka princese ir briesmīgi nesmuka palikusies, tā ka bailes šai virsū skatīties un kur vie šī pagriežas, tur tūlī maitas smaka smird. Ko nu? Tādu tak smerdoņu nevar uz ķēnīna pili vest! Ķēnīc licis izmūrēt pagrabu un turēš princesi pagrabā un baroš.

Bet pameitu apprecēš vienc nāburgu ķēnīna dēls un šie dzīvāši laimīgi.