5. A. 485. Fr. Upītis Gatartiešu Mīlakšos. Brīvzemnieka kr. LP VII II, 27, 4, 1.

Vienai mātei bijusi pašas meita un pameita. Kādu dienu māte ar īsto meitu gājušas uz kāzām - pameitu pametuši mājā, lai savērpjot pa kāzu laiku nastu pakulu un saveŗot savēr tā dzijā tās zīlītes, ko viņa nule pat Pelnu bedrē esot iebērusi. Šīs aiziet. Bārenīte sēžas klāt vērpt. Vērpj vērpj - kur nu nastu savērpsi? - sāks raudāt. Pienākusi veca māte: "Kādēļ raudot?"

"Kā tad nu neraudāšu? Pamāte lika šo nastu savērpt, zīles no pelniem izlasīt un dzijās savērpt."

Vecene sacījusi: "Nekas, ej, nolauz šās vasaras trīs kārkļu galotnītes, uzsit ar tām pa pakulām, pelniem un dzijām, būs labi." Bārene tūlin naigi, naigi nolauž galotnītes - uzsit pa pakulām, kā uzsit pa pakulām - pakulas gadījušās Par dzijām, uzsit pa pelniem - zīles visas no pelniem laukā un pašas saveŗas dzijās virknēm vien.

Pamāte pārnāk no kāzām: vai darbs padarīts? Parāda prieks redzēt, kā padarīts. Nu pamātei skauž, ka viņas meita tā nejēdz padarīt - liks tai lai darīt: galotnes lauzt, pa pakulām sist. Labi - īsta meita uz mežu projām, nolauž trīs kārkļu galotnes - sitīs pa pakulām. Kā uzsit pa pakulām - galotnītes trusli sašķīst tūkstošu gabalos un no vienas vietas apspraudīja mātes meitas augumu gluži eža izskatā.