6. A. 480. Etmanis Kazdangā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 330 (14).

Pie it niknas saimnieces kalpo sērdiene. ko tā nejauki daždažādi spīdzina. Vienu rītu saimniece sūta sērdieni namā pēc uguns. Bet uguns bija izdzisusi, nevarēja dabūt. Par to, ka uguns tūlīt nav ienesta, saimniece sērdieni sit un sūta vēl otrreiz pakaļ. Tagad sērdiene brēkdama meklē pa namu uguni, bet kā nevar dabūt, tā nevar. Te piepēži no ugunskura malas iznāk maza jaunekle un ved sērdieni sev līdz. Ved, ved - ieved ļoti skaistās istabās, ar zeltu un citiem dārgumiem izrotātās. Beidzot izved sērdieni namā un ar šķipeli pieber tai pilnu klēpi ar kvēlošām oglēm. Sērdiene baidījusies, ka nesadeg drēbes, tādēļ knaši steidzās projām un, pārnesusi, izbeŗ ogles uguns vietā. Izbeŗ, sāks uguni pūst - atron, ka nav vis kvēlainas ogles, bet zelta nauda. Nu sērdiene bija bagāta meita, nevajadzēja vairs pie niknās saimnieces kalpot.