7. A. 480. V. Fiļšs no 52 g. vecas A. Visockas Ozolmuižas pag. Kultūras balss kr

Vīnu reizi nūmyra muote un palyka jai meitiņa - buorenīte: Buorenīti pajēmja vaca rogona, kurai ari beja sova meita. Rogona buorenīti namīļuoja un nikuo jai nadevja ēst, tik vīnīgi baruoja ar sausu kukulīti, kuru izsvīdja uorā pa lūgu.

Reiz buorenīte pēc tuo kukuļa dzynās un dzynās, bet tys kukuļs veļās vys tuoļuok un tuoļuok. Tū jūku taisīja rogona, lai sovai meitai byutu kū pasasmīt. Meitiņa-buorenīte, tai kukulīša napanuocja. Pēdīgi jei aizguoja uz sovu tāva muosu. Tai beja kaidi pīci bārni un jīm ari nabeja kuo ēst. Bārni pīskrēja kluot pi buorenītes un suoka klīgt: "Dūd peirāga, dūd peirāga!"

Bet buorenītei nabeja nikuo. Tad tāva muosa pajēmja nu lūga pudelīti, kurā beja nazkaids zaļš yudeņs, un īdevja buorenītei, teikdama: "Kad byus tova dzeive vēj slyktuoka, palej pa sīnom zalto yudeņa."

Tai buorenīte aizguoja otkon pi rogonas. Rogona suoka jū sist, kuopēc beja tik ilgi. Tūreiz buorenīte izlēja šū zaļū yudeni pi sīnom. Veras: tur stuov smuks skapīts.

Rogona, tū radzūt, aizsyutīja sovu meitu pi buorenītes tāva muosas. Meita aizguoja tur un bārni otkon suoka taipat klīgt: "Kur peirāgs'? Dūd peirāgu!"

Bet rogonas meita suoka jūs sist. Atskrēja muote un vaicuoja, kuo jei grib. Rogonas meita pastuostīja vysu, kū rogona pavēlēja atnest. Bārnu muote īdevja jai sorkana yudeņa un teicja: "Tik natais vaļā pudeles leidz tam laikam, cikom tova muote pīīs kluot!"

Rogonas meita prīcīga atskrēja uz sātu un pasacīja muotei. Tei pīguoja kluot un tikkū izlēja yudeni u.z sīnas, kai tyuļen pasaruodīja guns un sadadzymtoja rogonu un juo vīnīgū meitu, Bet buorenīte palyka dzeiva, pajēmja vysu rogonas montu un naudu, aizguoja pi sova tāva muosas un suoka dzeivuot kūpā ļūti labi.