1. A. 480. P. Srnelteris 1898. g. no 70 gadu vecas Trokšu Māras Varakļānos.

Beja buoreneitja, godu septiņu vaca mjeitiņa. Jei guoja pa ceļu un beja jai tik vaci svuorcjeņi mugorā. Ceļa molā stuovēja krysts ar mūku [krucifiksu], ar buorineitjai žāl beja Dīveņa. Jei sacēja: "Kai tev, Dīveņ, nav solts, ka tu esi plyks? Maņ ir svuorcjeņi un krekleņš, i to [un tomēr] maņ vēļ ir solts."

Mjeitiņa nūvalk sovus svuorcjņus un uzkar jūs uz krysta ar mūku. Kad jei atīt sātā bez svuorcjeņu, sveša muotja syt jū vaicuodoma: "Kur liki svuorceņus?"

Buorineitja atsoka: "Atdevu Dīvjeņam."

Daguoja vokors, pamuotja izdzyna buorineiti, lai īt ari poša tī, kur svuorcjeņi. Tod aiztaisēja durovas cīšy, ka buorineitja navarātu vairs tikt īškā.

Mjeitiņa nūguoja un atsagula pi krysta. Atīt Soltums un vaicaj: "Kū tu te, mjeitiņ, dori?"

"Guļu," atsoka buorineitja. Voi tev nava solts?"

" "Solts gon, bet kū lai doru? Soltumam juosaļ [jāsaldē], maņ juocīš!"

Tod Soltums atņesja jai kažūku mt apsjadzja, ka vairs nasoltu.

Buorineitja otkon guļ, par šalti atīt Zīmeļs un vaicoj: "Kū tu, mjeitiņ, te dori'?"

" Guļu," atsoka mjeitiņa.

"Voi nava tev solts?"

" Solts gon bet kū lai doru? Jums juosaldei, maņ juocīš !

Tod Zīmels pīņesja buoriņai vysaida monta un vysaidu drābu, atdjavja vysu tū mjeitiņai un sasjadzja jū, ka nasoltu.

Gaismai austūt, atīt Ausaklys un vaicoj buorineitjai: "Kū tu, mjeitiņ, tja dori?"

"Guļu," atsacēja mjeitiņa. Voi nava tev solts?"

"Solts gon bet kū lai doru? Jums juosaldei, maņ juocīš

Tod Ausaklys īdjavja jai lobu zyrgu, lobus rot's, kučeri un vēl vysa kuo. Nūbraucja buoriņa ar vy su tū montu uz sātu. Svešai muotjai dusmes, ka buoriņa niu tik boguota. Syuteis jei ari sovu mjeitu iz krystu.

Ka jau tei nalāgs dabuojusja, kū ta tnuna mjeita nadabyus "

Jei savalk sovu mieitu jaunovos dŗābjās, aptyn kūdeļu ap kuojam, apaun syltus zuoboks, apvalk lobu kažūku, sasadz ar vylnartom, nūvad pošu iz krystu un atstuoj tī, saceidama: "Gul vīn, mjeitiņ, nasasalsi!"

Atīt Soltums, vaicoj: "Kū tu, mjeitiņ, tja dori?" "Guļu."

"Voi nava tev solts?"

Solts gon, ka tev koč (kaut) rūkas atkolstu!" atsoka mjeitiņa Soltumam.

Soltums atkaltej muotes mjeitai rūkas. Jei gu otkon, par šalti atīt Zīmeļs un vaicoj meitai: "Kū tu, mjeitiņ, tja dori?" "Guļu."

"Voi nava tev solts?"

"Solts gon, ka tev koč kuojas atkolstu!" atsoka mjeita Zīmeļam. Zīmeļs atkaltej jai kuojas. Gaismai austūt, atīt Ausaklys .un vaicoj: "Kū tu, mjeitiņ, tia dori?"

"Guļu."

"Voi nava tev solts?"

"Solts gon, ka tev koč ac's izspīstu!" atsoka mjeita Ausakļam: Ausaklys izspīž jai ac's. Mjeita guļ niu sasolusja un nadzeiva pi krysta. Muotja naīt vys pakaļ, bet gaida, cikom mjeita atbrauks ar montu. Gaida, gaida, bet mjeita nabrauc vys. Nasagaidējusja, syuta veiru: "Brauc un vierīs, voi nav tik mjeitiņa sasolusja!"

Nūbrauc, vierās: mjeitiņa guļ jau vysa sasteivējusja nu soltuma.

Dīvjeņs dūd djeivējam, na tam cīma skaudējam.