2. A. 480. F. Ankipāns no 70 g. veca J. Tabuna Rēzeknes apr. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja tāvs ar muoti, jīm beja vīna meita. Muote saslyma un nūmyra, meita palyka buorinīte. Tāvs apprecējās ar rogonas meitu, jai beja sova eistuo meita. Tāvam beja žā1 sovas eistuos meitas, bet rogona jū īneida. Jei nagribēja ar veiru dzeivuot tuodēļ ka veirs žāluoja buorineiti.

Reizi rogona sadūmuoja buorinīti nūnuovēt. Zīmas soltā laikā jei apgērbja pameitu ar pluonom, rupom un caurom drēbem nūvedja uz mežu un uzsādynuoja uz calma. Poša uotri atskrēja nu meža uz muojom, lai kuoju naapsaldātu. Atguoja lelais Soltums; kurs stypri suoka saldīt meitinīti, un vaicoj: "Vai vari pacīst soltumu?

"Voru pacīst," atbild meitiņa.

Vēļuok Soltums suoka jū stypruok saldīt un vaicoj : "Vai vēļ vari pacīst?"

Meitiņa atbildēja: "Kuodēļ na?"

Trešū reizi Soltums vēl stypruok suoka saldīt buorinīti, bet jei taipat atbild, ka var pacīst.

Pēc šuo vējs ar lelu spāku atpyutja buorinītei dažaidas duorgas lītas, syltus apgērbus, smukus zyrgus, dažaidas ādamas un dzeramas lītas. Meitinei gribējās aizbraukt uz muojom un pasavērtīs tāva dzeivi. Tuodēļ jei ar steigšonu nūbraucja uz tāva sātu. Pamuote izskrēja uorā un sajēmja buorinīti dīzgon laipni, gribādama izzynuot, nu kuo jei taida boguota palyka. Buorinīte arī vysu izstuostīja pamuotei.

Tagad pamuote pajēmja sovu eistū meitu, steidzīgi aizvedja uz mežu, uzsādynuoja uz tuo pat calmu. kur buorinīte sēdēja, un poša nūguoja uz sātu. Meitiņa sēd uz calma siltuos drēbēs un gaida laimes atejūt. Atskrīn Soltums, suoc jū saldīt - pasolda, pasolda kaidu laiku un vaicoj : "Vai vari izturēt, vai vari pacīst soltumu?"

Meitiņa īklīdzjas: "Ak tu, valns, kai tu mani saldī! Es navaru pacīst un nagribu!"

Tai jei suoc buort Soltumu. Soltums suocja stypruok un stypruok saldīt, cikom jū nūsaldīja. Atskrēja kaulu kaziņa, nūnesja jū uz sovu muojiņu. Par nagoru laiku atguoja nu meža rogona, īraudzējuse sovā muojā nadzeivu meitini, iznesja jū uorā un saplēsja. Juos kaulus jei izsvaidēja uz vysom pusem.

Pēc dažom dīnom muote guoja vārtūs sovas meitas - laikam jau byus boguota palykuse. Nūguoja jei 1eidz calmam, bet tur nav juos meitas. Jei palyka cīši skumeiga - kaidu laiku pabāduojuse, jei gribēja īt uz muojom. Te jū īraudzēja kaulu kaziņa un pastuostīja, kas nūticis ar juos meitu. Muote rauduodoma nūguoja uz sātu. Bet buorinīte dzeivuoja laimīgi un pēc nuoves tyka pīpulcynuota pi Saules meitu.