3. A. 480. J. Johansone Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Dzīvoja reiz atraitne, kuŗai bija divas meitas: īstā meita Maija un pameita Anna. Pamāte pavisam neieredzēja Annu par to, ka viņa bija skaistāka un daudz labsirdīgāka kā Maija. Anna nezināja, kas pamātei par iemeslu dusmoties un viņu neieredzēt. Maija visu dienu tikai pastaigājas, kamēr Anna strādā, bet pati nekā nedara.

Pamāte redz, ka dienu no dienas Anna paliek skaistāka un viņa top vēl ļaunāka pret to. "Laiks ātri iet. Anna ir skaista, viņu drīz izprecēs, bet mana Maija paliks vecmeitās."

Tas grauza pamātes sirdi. Pamāte Annu pastāvīgi sita un nedeva tai vairs pat ēst, cik vajadzīgs. Bet ko tik iedomājās Maija; to visu vajadzēja Annai izdarīt.

Reiz ziemas laikā, Maijai iegribējās vijolītes un Annu izdzina pa durvim un piekodināja, lai bez vijolītēm atpakaļ nerādās. Gauži raudādama Anna iegāja mežā, viņai bija auksti un arī ēst gribējās, bet visur tikai sniegs un ledus un nekā vairāk.

Beidzot viņa ierauga klajumā divpadsmit melnus vīrus uz divpadsmit akmeņiem sēžam. Pirmā vietā sēž Janvāris. Vidū viņiem kuras ugunskurs. Anna lūdz apsildīties un prasa, vai nezinot, vai kur nevarot dabūt vijolītes. Janvāris paņēma savu zizli, iedeva Martam, tas iesēdās Janvāŗa vietā un pamāja ar zizli, uzreiz lauki nokusa un pļavās un grāvjos ziedēja zilas vijolītes. Anna ātri saplūca un devās uz māju.

Atkal iestājas auksta ziema un Maija ar pamāti brīnējas, kur viņa tās dabūjusi. Anna teica, ka uz pakalniņa viņu esot daudz. Citreiz Maijai iegribējās zemeņu, arī tās Anna ziemas laikā atnesa un beidzot februārī Maijai iegribējās sārtu, lielu ābolu. Anna arī tos atnesa, bet tikai divus, jo Oktobris bija tikai divus vēlējis ņemt. Par to nu mājās Annu krietni sabāra, ka tik maz esot, bet kad Maija ābolu ēda, tas viņai tā iesmeķējās, ka viņa palika dusmīga, ka Anna nav vairāk atnesusi. Pamāte arī saskaitās un sāka Annu sist. Raudādama Anna krāsns priekšā apgūlās.

Bet Maija bija tik ietiepīga, ka pamāte tai atnes kažoku un Maija pati aizgāja ābolus meklēt. Beidzot arī viņa nokļuva pie divpadsmit mēnešiem. Viņa bez prasīšanas piegāja pie uguns un sildījās. Janvāris prasīja: "Ko tu meklē, meitiņ?"

Maija atbild skarbi: "Kas tev par daļu, vecais āksts!" Sasildījusies viņa aiziet meža biezumā un skatās pēc ābeles, bet Janvāris sadusmojies uzsūtīja viņai briesmīgu salu un Maija nosala.

Pamāte izgaidījās, bet meitiņa kā nerādās, tā nerādās. Viņa aiziet pati savu meitiņu meklēt. Noiet pie meitas un atron to nosalušu, un no žēlabām turpat nomirst. Anna izgaidās abas un nu saprot, ka abas nosalušas.

Viņa paliek par mājiņas īpašnieci. Vēlāk viņu apprec bagāts kungs un aizved uz savu muižu. e viņi dzīvo laimīgi.