1. A. 500. Skolniece A. Ābele 1892. g. Smiltenes - Blomu pag. V. Maldoņa kr.

Vienai mātei bija meita, kas bija izdaudzināta, ka viņa no salmiem varot zeltu savērpt. Ķēniņš, to dzirdējis, lika viņu uz pili aicināt un izvaicāja, vai viņa to varot izdarīt. Nekā jauna nedomādama, viņa gribēja palielīties un sacīja, ka viņa varot gan, ja tik labi daudz salmu esot. Bet patiesībā viņa gan nekā par to nezināja. Ķēniņš nu ieveda viņu lielā kambarī, kas viss bija pilns salmu, un sacīja: "Ja tu visus tos salmus par zeltu savērptu, tad dabūtu manu dēlu par vīru."

Meitu kambarī ieslēdzis, ķēniņš aizgāja. Meita nu nezināja, ko iesākt, un tik raudāja, pie ratiņa atsēdusies. Otrā rītā uzlēca spoža saule un viņa piecēlusies ieraudzīja pie loga vienu vecīti, kas to laipni uzrunāja: "Neraudi neko! Es tev palīdzēšu, ja izdosies."

Aizslēgtās durvis uzreiz, gluži negaidot, atvērās, un vecītis ienāca iekšā. Tur viņš nu runāja tālāku: "Kad ķēniņa dēls tevi apprecēs un kad tev būs pirmais bērns, apsoli man to atdot, tad es tev palīdzēšu."

Neko nedomādama, meita gluži mierīgi atteica: "Labprāt atdošu."

Vecītis bija ar to mierā un ķērās pie darba. Pēc neilga laika visi salmi bija savērpti par zeltu un vecītis atkal aizgāja. Vecais ķēniņš bija par to ļoti priecīgs un drīz vien sarīkoja spožas kāzas savam dēlam ar zelta vērpēju.

Pēc viena gada jaunai ķēniņienei piedzima maza meitiņa, par ko viņa ļoti priecājās. Drīz vien ieradās arī tas pats vecītis un prasīja, lai izpildot savu solījumu. Jaunā ķēniņiene par to gauži satrūkās un lūdza, lai aujot vēl kādas dienas apdomāties. Vecītis bija ar mieru un deva viņai vēl astoņas dienas laika, piebilzdams: "Ja tu tanīs astoņās dienās vari uzminēt, kas man ir vārda, tad tev bērnu atstāšu; bet ja tu neuzminēsi, tad bērns būs mans."

Ķēniņiene nu lika uzrakstīt visus vārdus no visādām grāmatām, bet kad vecītis atnāca, tad izrādījās, ka neviens nebija īstais. Bet noteiktais laiks vēl nebija pagājis un vecītis atkal aizgāja.

Tad ķēniņiene lika uzmālēt tādas bildes, kāds vecītis izskatījās, un izsūtīja šīs bildes pa visām malām ar lūgumu izzināt, kā to vecīti sauc. Tādu bildi bija dabūjis arī viens anu puika un apskatīja to, savus lopus ganīdams. Skatīdamies viņš pamanīja, ka turpat netālu, pie ugunskura, sēd tāds vecītis un runā: "Esmu priecīgs, ka neviens nezina, ka mani sauc par Lukulukulociņu."

Ganu puika to tūlin paziņoja ķēniņienei, ko pašulaik bija noklausījies. Ķēniņiene oti priecājās un bagāti apdāvināja nabaga gana puiku. Drīz pēc tam ienāca arī vecītis pie ķēniņienes un sacīja: "Atdod man tagad savu bērnu, jo noteiktā diena jau ir klātu."

Ķēniņiene atbild: "Es jau vēl neesmu visu vārdu izteikusi." "Nu, kā tad mani sauc," vecītis prasa.

"Par Lukulukulociņu," ķēniņiene atbild.

To izdzirdis, vecītis kliedza: "Laikam citi velni no elles tev būs to izstāstījuši."

Tad vecītis saņēma sev pie abām kājām, pārplēsa sevi vidū pušu un pazuda. Bet ķēniņiene nu dzīvoja laimīgi ar savu meitiņu.

Piezīme. vai nu šis variants ir cēlies no J. Zvaigznītes tulkotām Grimmu pasaciņām (Ievads, 112. 1. p.). vai arī Zvaigznīte ir ņēmis šo Lukulukulociņa no kādas tautas pasakas, to tagad vairs nevar droši noteikt. Šis variants tomēr stipri vien atšķiŗas no pazīstamās Grimmu pasakas. P. Š.