2.A. 500. Z. Sēle Smārdē. A. Bērzkalnes krājumā.

Vienai mātei meita bija ļoti slinka. Māte bija tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest. Bet reiz norakstījusi tādu uzrakstu un uzlikusi pie savas mājas, ka viņas meita mākot vērpt no salmiem dzeltānu zīdu, un no siena zaļu zīdu.

Otrā dienā braucis gāŗām ķēniņš, un tas gājis iekšā un prasījis mātei, lai dodot viņam to meitu. Viņš teica, ja viņa tā mācēšot vērpt, tad viņš to precēšot, bet ja nemācēšot, tad abām galvas nocirtīšot. Māte atdod ķēniņam meitu, un tas to ved sev līdzi.

Vakarā ķēniņš viņu ieved lielā kambarī tur bija liels vezums salmu, un ķēniņš viņai to liek savērpt. Meitene vakarā ieiet kambarī un raud. Viņa tā raud līdz divpadsmitiem un žēlojās, ko nu iesākšot.

Kad pulkstens sit divpadsmit, pa logu ielec mazs vīriņš kā īkšķis, tas saka: "Es tev palīdzēšu savērpt, bet tev tavā kāzu naktī jāuzmin mans vārds, ja neuzminēsi, tad es tevi pašu paņemšu."

Viņa apsolās uzminēt, lai viņš tik savērpjot. Viņai tūlin uznāk miegs, viņa aizmieg un mazais īkšķītis vērpj, ka čab vien. No rīta viņa uzmostas, apskatās: visi salmi savērpti un pilna istaba dzeltānu zīda dziju. Velāk ienāk ķēniņš un ļoti priecājās, redzēdams, ka visi salmi savērpti zīdā!

Otrā vakarā tai pašā istabā ieliek veselu vezumu siena. Meitene nu raud atkal. Pulksten divpadsimtos atnāk atkal īkšķītis un viņa atkal iemieg. Viņa gan bija nodomājusi neiemigt un noskatīties, kā īkšķītis to dara, bet nevarējusi noturēties un aizmigusi.

No rīta viņa uzcēlusies: siena vairs nav, bet tai vietā istaba pilna zaļa zīda. Kad ķēniņš ienācis, viņš ļoti priecājies, ka atradis sev tādu sievu; nav licis viņai vairs vērpt un noteicis, ka pēc trīs dienām būšot kāzas. Bet viņa vienumēr bijusi joti bēdīga, nav ne odusi, ne dzērusi, vienumēr tik domājusi, ka tik varētu uzminēt īkšķīša vārdu. Viņa no lielām bēdām bijusi pavisam slima, un arī ķēniņš sācis bēdāties, jo nekādi nav varējis viņu apmierināt. Ķēniņš nezināja iemeslu, kādēļ tas notiek, jo viņa tak nedrīkstēja stāstīt patiesību.

Ķēniņš sūtījis sulaini uz mežu nošaut kaut kādu zaķi, varbūt ar to viņu iepriecināšot. Sulainis mežā uzgājis mazu mājiņu, pavisam kā riekužiņu. Lodziņš bijis tik maziņš un zems, ka sulainis nav varējis iekšā ieskatīties. Kad viņš nogulies zemē, tad tik varējis iekšā redzēt. Iekšā bijuši divi mazi vaŗa katliņi, un mazs vīriņš kā īkšķītis lēcis no viena uz otru un saucis: "Kad tu to zinātu, ķēniņa brūte, ka man ir vārda Vitingtrūts, tad tu gardi smietos."

Sulainis nodomāja, ka tas ir kaut kas svarīgs ķēniņa brūtei. un, lai neaizmirstu, viņš uzrakstījis šo vārdu un aizspraudis aiz cepures.

Mājās ejot, viņam arī izdevies nošaut zaķi. Ķēniņa brūte, redzēdama sulaini nākam ar zaķi, skrēja viņam pretī, izrāva zaķi no rokām un, ieraudzījusi zīmīti, arī to paķēra un aizskrēja uz savu istabu. Izlasījusi zīmīti, viņa palika ļoti priecīga, bet ķēniņš domāja, ka viņa priecājas par zaķi.

Kāzu vakars bija klāt, pulksten divpadsmitos pa logu pie ķēniņa brūtes iekāpis īkšķītis un teicis: "Uzmini nu!"

Viņa teikusi: "Miķelītis." Viņš teicis: "Nekā!" Viņa teikusi: "Jānītis". Atkal nekā.

Tad viņa teikusi? "Vit...", bet tālāk nav tikusi un tūlin īkšķītis izlēcis pa logu ārā, uzkritis uz kāposta galviņas un nosities.

Kad kāzas bija nosvinētas, jaunais pārs gāja pa dārzu pastaigāties. Iedami caur kāpostu dārzu. viņi ieraudzīja īkšķīti beigtu. Ķēniņiene teikusi: "Tas mums jāņem un jāapglabā, viņš jau būs kādreiz kādam labu darījis."

Ķēniņš licis izliet zelta zārku un nu paglabājuši ar lielu godu mazo īkšķīti.