3. A. 500. Skolnieks J. Kļava no 68 g. vecas K. Murkšķes Nīcā. K. Lielozola kr.

Viena pamāte izvedusi savu pameitu laukā uz ceļa un pērusi, tālab ka viņa nemākot dzievāt [strādāt]. Gaŗām braucis viens kungs, kas bijis pats ķēniņš, un prasījis pamātei, kālab viņa meitu peŗot. Viņa teikusi, ka meita vērpjot tik daudz zelta, ka viņai neesot vairs, kur likt. Ķēniņš teicis, lai dodot viņam to meitu, viņam esot daudz ko vērpt. Pamāte nu arī atdevusi meitu.

Ķēniņš pārvedis meitu savā pilī, ieslēdzis vienā kambarī un licis, lai vērpjot. Meita nemaz nemācējusi vērpt un nezinājusi no bailēm, ko darīt. Pie kambaŗa loga pielaidies viens putniņš un meita to ielaidusi iekšā. Putniņš nu savērpis visu iedoto vērpjamo par skaistu dzivi, kā zeltu.

Ķēniņam dzivs dikti labi patikusi un viņš nu devis meitai vēl vairāk ko vērpt. Meita atkal ielaidusi mazo putniņu, kas visu savērpis.

Ķēniņš nu bijis tik priecīgs, ka tūlin apprecējis meitu par sievu. Atlaidies atkal mazais putniņš pie loga un jaunā ķēniņiene noklausījusies, ka tas klusām saka: "Kad to zinātu ķēniņa sieva, ka mans vārds ir Bitentrūds."

Ķēniņiene ielaidusi putniņu kambarī un prasījusi, kādu maksu šis gribot par savu darbu. Putniņš teicis, ka viņš cita nekā negribot, lai tik uzminot, kā viņu saucot. Ķēniņiene teikusi, ka viņa vārds esot Bitentrūds.

Tad putniņš aizlaidies un vairs nenācis atpakaļ.