4. A. 500. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 131.

Kāda māte aizsūta savu meitu sūnas plūkt. Pašulaik jāj kāds bajārs gaŗām un prasa meitai: "Ko, meitiņ, ar sūnām darīsi?" "Vērpšu zīdu, krāšu pūriņu!" tā jokodamās atbild.

Bajāram zīda vērpēja iepatikās: viņš godina māti, bildina meitu un aizved sev līdz par līgavu. Mājā bajārs pienes istabu pilnu sūnām, lai sieviņai, mužiņai, netrūktu darba. Bet sieviņa, mužiņa, lielākos nagos: vērpa, tecināja - sūnas kas sūnas. Viņa atliek ratiņu pie malas un sāk dikti raudāt. Te, kur gadījies, kur ne - izlien no sūnām mazs cilvēciņš un saka: "Ja apsolies manu vārdu uzminēt, tad gādāšu, ka sūnas vērpjot, zīda pavedieni tecēs."

"Raudzīšu, raudzīšu, tik gādā, ka pie zīda dzijas tieku!" Labi. No rīta bajāram gadās pa mežu staigāt. Netālu tas izdzird šādu dziesmiņu:

"Pats esmu maziņš,

Mans vārdiņš ir Nieciņš."

Bajārs pāriet mājā un stāsta sievai, ko mežā dzirdējis. Sievai tas pietika.

Vakarā mazais cilvēciņš atkal izlīda no sūnām. "Nu, bajārien, vai zini manu vārdu?"

"Zinu, zinu, tavs vārdiņš ir Nieciņš."

Tūdaļ sūnas pavedieni bija zīda pavedieni un mazais cilvēciņš klupdams, krizdams, izskrēja pa durvim laukā un nolauza, pār kāpostu galviņu skriedams, kaklu; turpat tas arī pazuda.