5. A. 500 D. Ozoliņš Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 993 (2 piez.).

Vīna maita piertī dzeivuja; bet kuodu raiz vals danuoca un prosa: "Kū dari?"

Maita otbildēia: "Asmu vīna poti otlikusi, mun nav navīna pazeistama."

Tod vals socīja: "Voi tu darīsi, kū es tev dūšu? Tod es tev daudz naudas dūšu; un ja tu nadarīsi, tod tevi nūsitīšu." Maita opsūlījās darīt. Nu valstij deva linus priezt (vērpt) vīnā kambarī. Maita otsēduos un gauži raudāja. Tod nuoca vīns vecīts un viņai prizt opsaņēmās. Tis soprieda vusu kambari leidz reitam. Ūtrā dīnā vals deva vīnu kambari pilnu or kaņupājim. Otkal vecīts nuoca un poleidzēja. Nu vais deva līlu salmu škouni. Maita gauži raudāja. Otnuoca vecīts: kū raudūt?

Viņa soka: "Mun vals deva itū līlū škouni solmu sopriest un es tū namoz navaru."

"Gon sopriesim!" vecīts teica.

Tū teikdams, tis sēdās pī ratiņa un prīšk krāslas vusu nūheidza. Nu bej maitai prīks, ko nū bādātn voļā tikusi. Vals trešā reitā vaicā: "Vai sopriedi?"

"Sopriedu gon!"

Nu vals veda viņu iz savu naudas pagrabu un daudz naudas pdeva. Bet ta nalaime godījās: zogli vusu naudu nūzoga. Bet ta nū tīm naudu otkal atdabūja, caur kuodu mozu veiriņu. Un tod viņa dzeivāja ilgi, ilgi.

Piezīme. Arī Mežotnē tāpat stāsta kā Jaun-Rozē; bet tur vēl teikts, ka salmi bijuši jāsavērpj par zeltu un tad ienācis mazs vīriņš, un nevis vecītis, tas tad savērpis par zeltu. L. P.