6. A. 500, 501. Pabērzis ar Ģinteru Vīnšenķniekos. LP. IV. 27 (60).

Vienai mātei bijusi oti slinka meita; viņa nav vīžojusi nemaz strādāt, tik ar lielām mokām vēl gājusi ganos. Tomēr, lai cilvēki neredzētu, cik viņa slinka, tad ņēmusi ganos līdz pakulu vērpkuli.

Veinreiz braucis ķēniņš pa to ceļu gaŗām, kur viņa ganījusi lopus. Kā šī to redzējusi, tūliņ paņēmusi vērpkuli rokā un sākusi kustināt. Ķēniņš prasījis : ko viņa darot?

Meita atteikusi: "Vērpju! Šis jau trešais vērpkulis šinī stundā."

To dzirdēdams, ķēniņš ļoti pabrīnījies un teicis, vai nevarot pie viņa nākt uz pili. Meita gājusi.

Pirmo dienu ķēniņš iedevis viņai pieci podi ko vērpt. Beidzot sākusi brēkt un Dievu lūgt, lai palīdzot vērpt; jo ķēniņš teicis, ka nocirtīšot kaklu, ja līdz rītam nebūs savērpusi.

Te pašā pusnaktī ienākušās laimas mātes. Tās prasījušas, kamdēļ viņa brēcot. Kā lai nebrēcot - ķēniņš esot iedevis vairāk linu, nekā varot savērpt.

Laimas mātes nu sākušas palīdzēt vērpt; un, re, pa trim stundām lini bijuši savērpti. Laimas mātes aizgājušas.

No rīta ķēniņš brīnījies par tādu vērpēju un nu iedevis desmit podu savērpt.

Vakarā šī atkal raudājusi; tulin ap pusnakti ienākušas tās pašas laimas mātes un atkal savērpušas tos desmit podus.

No rīta ķēniņš teicis, ka tādu apbrīnojamu vērpēju gribot precēt; tik vērpējai jāuzminot līdz dzīŗu dienai ķēniņa vārds vēl; ja to neizdarīšot, tad laulības vietā nocirtīšot viņai kaklu. Nu nabadzīte bijusi ļoti bēdīga: katru dienu staigājusi pa ķēniņa dārzu un raudājusi. Tai dārzā bijusi upīte, un tai upītē laiviņa. Vienu dienu šinī laiviņā gadījies nejauši mazs puika; tas lēkājis kā pusmuķis un vienmēr daudzinājis: "Ja meita zinās, kā ķēniņam Pimparlīziņš vārdā, tad tā būs ķēniņa brūte, ja nezinās, tad tā būs mana brūte!"

Meita, to dzirdot, tūlin sapratusi, kas ķēniņam vārdā.

Kāzu dienā viņa iegājusi pilī un teikusi: "Manu kungu un ķēniņu sauc Pimparlīziņu!"

"Uzminēts!" ķēniņš iesaucies un apprecējis meitu. Sākuši ēst maltīti. Pie galda ķēniņš brīnum nopriecājies par to, ka nu viņa sieva arvienu savērpšot visus linus.

Te uz reizas ienākušas tās trīs laimas mātes. Ķēniņš tūlin padevis krēslus, lai sēž un ēd. Bet tās laimas mātes bijušas ļoti nejaukas: vienai bijuši pirksti kā olektis, otrai lūpas nokārušās līdz krūtim, un trešai kājas bijušas kā stabi. Ķēniņš prasījis ķēniņienei, kā tās nejaukās sievas esot viņai rada.

Ķēniņiene atbildējusi: "Tās ir manas mātes māsas!"

Bet nu ķēniņš atkal gribējis zināt, kāpēc viņām tādas lūpas, pirksti, kājas.

Tā pirmā teikusi: "Es biju senlaikos liela vērpēja, caur ko man kājas no ķēniņienes ratiņu mīšanas sapampušas; ja nu jaunā ķēniņiene arī tāda vērpēja, tad domu padomu neļaut viņai vērpt, citādi kājas paliks tādas pašas kā man."

Otra teikusi: "Es biju senlaikos liela vērpēja un man lūpas sapampušas no lielas pirkstu slapināšanas; tādēļ domu padomu neļaut ķēniņienei vērpt, citādi lūpas paliks tādas pašas kā man."

Trešā teikusi: "Es biju senlaikos liela vērpēja un man pirksti tādi gaŗi un tievi no dzijas braucīšanas; tādēļ domu padomu neļaut ķēniņienei vērpt, citādi pirksti paliks tādi paši, kā man."

Ķēniņš paklausījis un neļāvis savai sievai nemaz vērpt. Viņi dzīvojuši ilgu un mierīgu mūžu.