7. A. 500. Dzērve ar Žiemu Mežotnē. LP, V, 371 (163).

Viens ķēniņš saderējis ar velnu tā: trijās dienās velnam jāuzcērt vaska Pils ar zelta gaili galā, un ķēniņam atkal jāuzmin velna vārds; bet ja ķēniņš neuzminētu, tad velns dabū ķēniņa valstī veselu novadu ar visiem cilvēkiem, par to ka pili cēlis. Labi! otrā dienā abi stājušies pie darba: velns rāvies nosvīdis, pili celdams, un ķēniņš, galvu nodūris, minstinājies velna vārdu. Tomēr velnam divās dienās vaska pils jau gatava, tikai trešā dienā vēl vajadzējis zelta gailim aiziet pakaļ, bet ķēniņam velna vārds nešaujas un nešaujas prātā. Viņš bēdājies: "Ē! kam tā maz vajadzēja derēt? Lai nu tas novads, kur novads, bet kur mani autiņi! Labāk atdotu kuŗam katram apsolīto novadu, ja tikai velna vārdu kāds uzminētu."

Te par laimi tai pašā dienā iegadījies nabagam pret vakaru ar savu skalu ķēveni caur mežu braukt. Nezin -- gribējis žagarus, ko tur pārvest. Bet ķēvene nespēkā, ik pakāpusi soļus pieci, apstājusies, un nabags notūļājies apnicis: nemaz uz priekšu padabūt. Tomēr šoreiz tas bija labi: jo, kamēr ķēvene vienā gabalā pūtusies, nabagam atlicies laika pie veca, doba ozola atsēsties; un tur tas nu piepēži izdzirdējis iekšpusē dziedam: "Aijā, aijā, lingu, langu! rītu pārnāks Īststātens; rītu pārnāks Īststātens, novadeli nopelnījis, pilsēteli uztaisījis.

Nabags, to dzirdēdams, nodomājis: "Nu saprotu, velns ceļ ķēniņam vaska pili un rītu tas pārnāks; bet ķēniņam jāmin velna vārds, un tas ir velna vārds: Īststātens."

Tūlin nabags izgāzis žagarus un steidzies pie ķēniņa, cik jau vien skalu ķēvene jaudājusi. Aizbraucis tur, ķēvene slapja kā izpeldināta. Nu, ko nu teiks tūlin, tas neklājas? Labāk uzmaucis zirģelim oderi un pats durvju priekšā sācis pātarus skaitīt tiem vārdiem: "Aijā, aijā, lingu, langu! rītu pārnāks Īststātens; rītu pārnāks Īststātens, novadeli nopelnījis, pilsēteli uztaisījis."

Te ķēniņa sulainis jau pavēris durvis, pikti uzsaukdams: "Ko tu, nabags, te gaudi, vai neiesi projām! Iznāks ķēniņš, tad redzēsi gan."

Bet nabags to nemaz nemož, tikai skaita savu: "Aijā, aijā, lingu, langu."

Te iznāks pats ķēniņš: "Nabags, ko tu te skaiti?"

"Skaitu velna pātarus: Aijā, aijā, lingu, langu! rītu pārnāks Īststātens; rītu pārnāks Īststātens, novadeli nopelnījis, pilsēteli

uztaisījis." "Kas tas par Īststāteni?" "Tas velna vārds!"

"Kuŗa velna?"

"Tā velna, kas vaska pili cēlis." "Ej jel ej! Kā tu to zini?"

"Man pateica ozols, es pateicu ķēniņam."

"Vai traks, tad nāc iekšā! Ja rītu tā būs patiesība, tad novadu tu dabūsi, būsi bagāts vīrs."

Labi! nabags iegājis pie ķēniņa un nu abi divi ar ķēniņu gaidīs rītu. Rītā velns ar zelta gaili klāt un tūlin uzceļ jumta galā. Zelta gailis jumta galā dzied kā bailes; bet velns ieskrien pie ķēniņa: "Nu ;mans darbs pabeigts, atdod novadu jeb pasaki manu vārdu!"

"Tavu vārdu? Tu jau esi Īststātens."

"Ja, ja, ja, - Īststātens, Īststātens!" velns iesaucies vien un nozudis kā dūmi.

Ķēniņš par to vareni priecājies un tūdaļ atdevis nabagam solīto novadu ar visiem ļaudim.