8. A. 500. J. Henninš no K. Fricberga no Ķeipiem, Sasmakā.

Kāds jaunskungs mantojis no sava tēva vienu pili. Viņš nu caurām dienām pa laukiem un mežu staigādams, pārdomāja, kā tikt pie brangākas pils. Uzreiz tas izsaucās: "Kad man cits neviens nelīdz to pili uztaisīt, tad lai pats velns nāk palīgā!"

Otrā dienā atbrauca liels, resns vīrs, ar platu pieri un skrullainiem matiem. Tas salīga to pili par velti uztaisīt, ja tas varētu uzminēt viņa vārdu; bet ja ne, tad viņš paņemšot visus viņa ļaudis. Mūrnieks mūrēja, un kungs minēja vārdus.

Reiz, kad kungs pa jauno pili staigāja, pienāca pie viņa div ganu meitas un sūdzēja. ka melnais vērsis pazudis. Kungs aizdzina abas meitas atpakaļ, lai iet meklēt. Viņām meklējot, uznāca jau tumšs un nevarēja vairs nekā redzēt. Viņas apstājās pie kāda celma un uz pusnakti dzirdēja apakšā, ka kāds šūpoja un dziedāja tā: "Ē, ē, stāv, žu žu pizecka, no rīta atnāks Briškvēders ar visiem saviem ļautiņiem."

Kad meitas no rīta pārnāca, kungs prasīja: "Vai vērsi atradāt?"

Meitas sacīja: "Nē, bet mēs esam citādus brīnumus redzējušas."

Kungs prasīja: "Kas tie par brīnumiem?"

Viņas teica, ka dzirdējušas apakš viena celma šūpojam un tā dziedam: "E, ē stāv, žu žu pizecka, no rīta atnāks Briškvēders ar visiem saviem ļautiņiem."

Pils jau bija gatava un meistars lasīja audis, tad izskrēja kungs un sauca: "Tavs vārds ir Briškvēders."

Tad mūrnieks nosvieda atslēgas, un viens zellis nonāca no paša skursteņa zemē un visi aizskrēja uz purvu. Pils skurstenis nu palika pusmūrēts. Lai gan sanāca kādi nekādi amatnieki, bet neviens nevarēja tos trīs vajadzīgos stieģeļus iemūrēt.