9. A. 500. E. Kalniņa Dobeles Udzē. Jkr. II 11 (7) LP, VII, 795 (l7b).

Vienreiz dzīvojis viens saimnieks. Viņš bijis pavisam nabags; tam bijušas pavisam sagŗuvušas ēkas, lauki pēdīgi nolaisti. Kalpus tas nevarējis turēt, jo nebijis viņiem ko algas aizmaksāt.

Vienreiz viņš staigājis pa mežu un saticis tur lielu vīru. Tas viņam teicis, lai to pieņemot par kalpu: šis tam uzbūvēšot viens pats visas ēkas jaunas un apstrādāšot visus laukus. Maksas viņš nekādas negribot, tik lai saimnieks gada beigās uzminot viņa vārdu. Saimnieks bijis it ar mieru, ņēmis puisi tūlīt līdz uz mājām.

Puisis arī strādājis kā velns: cirtis baļķus, nesis tāpat pa pleciem no meža mājā un būvējis ēkas. Labība augusi tik labi, kā nekad agrāk. Saimnieks nu nomanījis, ka viņa puisis ir pats nelabais. Viņam sācis mesties bail, un nezinājis vairs, kā no viņa atkratīties. Gads jau gājis uz beigām, un istabas jumtam bijusi tikai viena puse jāapjum. Saimnieks domājis, domājis, kas gan puisim varētu būt vārdā.

Tā viņš vienu dienu uz vakaru izgājis uz lauka un nonācis ezera malā. Te tas izdzirdis ezerā balsi, kuŗa dziedājusi itkā bērnu iešūpodama: "Aijā, bērniņš, Konstantiņš, rītu pārnāks Brīkšvēders ar visiem ļautiņiem!"

Nu saimnieks it priecīgs devies uz mājām un uzsaucis savam puisim: "Nu, Brīkšvēder, vai drīzi beigsi jumt?"

Šis tikai nospļāvies, nolēcis no jumta un aizskrējis uz ezeru. Jumts palicis nepabeigts. Saimnieks gan viņu gribējis pabeigt, bet ko pa dienu pastrādājuši, tas pa nakti bijis viss atkal izārdīts.