10. A. 500. 1029. K. Caune Sunākstī. Kultūras balss kr.

Senos laikos Susejas pagastā dzīvojis nabadzīgs zemnieks. Viņš katru dienu gājis uz mežu malkas cirst. Kādreiz iedams uz mājām, bijis ziemas laiks, un domājis, kā tikt pie naudas, lai nebūtu jāiet malkas cirst. Te, - kur gadījies, kur ne, - pretim nāk velns. Zemnieks izsūdz tam savas bēdas.

Ja uzminēsi manus gadus, tad došu naudu," saka velns. "

"Labi, ļauj tikai līdz rītam padomāt. Bet ap šo laiku kā likts, tavus gadus pateikšu."

Velns domā, domā, un ir ar mieru. Iet katrs savu ceļu. Rītā zemnieks atkal aiziet uz mežu malkas cirst, bet vakarā, nākdams uz mājām, uzkāpj kokā, kur velnam gaŗām jāiet, un kūko. Pa to laiku iet gaŗām velns un izbrīnējies saka: "Jupis lai parauj. Man jau 9999 gadi un vēl ne reizi neesmu ziemā dzirdējis dzegūzi kūkojam."

Pa to laiku zemnieks ātri no koka zemē un ar līkumu velnam priekšā, un gaida. Velns nāk jo lepns un prasa, cik šim gadu esot. Zemnieks atbild: "9999 gadi."

"Ak, tu, rakars!" izsaucies velns. "Nu tad nāc man līdz!" Abi nonāk pie vecā ozola. Velns parāda vietu, kuŗā ierakta nauda, un tūlīt prom uz elli. Bet zemnieks izrok mucu naudas un paliek bagāts uz visiem laikiem.