11. A. 500. P. Š. no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Reiz viens saimnieks saticies ar velnu. Velns sacījis: "Ja tu uzminēsi, cik es vecs esmu, tad es tevi padarīšu stīvu bagātu. Bet ja tu manu gadu neuzminēsi, tad es tevi aprīšu."

Zemnieks lūdzies, lai viņam aujot līdz rītam apdomāties. Velnam uz elli ejot. viņš aizsteidzies tam priekšā, un mežā; caur kuŗu gājis velna ceļš, uzkāpis kādā augstā kokā. Velnam tuvojoties, viņš sācis kūkot kā dzegūze. Bet tā kā bijis ziemas laiks, tad velns brīnīdamies skatījies uz augšu un sacījis: "Esmu jau nodzīvojis deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņi gadi, bet tādu brīnumu vēl neesmu dzirdējis, ka ziemā dzegūze kūko."

Otrā dienā velns bijis jau klāt un prasījis saimniekam : "Nu, vai zini manu vecumu?"

"Zinu," zemnieks atbildējis un izstāstījis velnam to gadu skaitu, ko vakar bija mežā noklausījies.

Velnam nu bijis jāizpilda savs solījums, un zemnieks nu dzīvojis laimīgi ar velna atnesto naudu.