12. A. 500. Latgales pasaka no N. Rancāna kr.

Reiz gāja pa mežu viens gudrs zemnieks un viņam piestājās velns, jautādams: "Vai vari uzminēt, cik man gadu?"

"Ko tu man dosi, ja uzminēšu?" "Došu desmit kuļu zelta."

"Nauda laba gan, bet tik šodien nav minamā diena. Minēšu citu reizi."

" Norunāsim tā. Es tepat atnākšu pēc vienas nedēļas."

Labi, zemnieks ar mieru. Pēc nedēļas zemnieks atnāk tai pašā vietā ap pašu pusnakti. Viņš uzkāpj vienā kuplā kokā un sāk kūkot kā dzegūze. Velns atnāk, sajem rokas un brīnās: "Kad tevi liga parautu! Par deviņi simti deviņdesmit deviņiem gadiem neesmu dzirdējis, ka ziemu tādā saltumā kūkotu dzegūze."

Zemnieks tumsā nokāpj no koka, apmet labu līkumu un elsdams, pūzdams nonāk pie velna pavisam no otras puses. Velns vaicāja: "Nu, vai uzminēji?"

Zemnieks atbild: "Nākot man iešāvās prātā, ka tev drīz vajaga būt deviņi simti deviņdesmit deviņi gadi."

"Kā tu to varēji atminēt?"

"Cienīgs velna lielskungs, no tavas bārdas vien jau to varēju zināt!"

Velns atdeva zemniekam desmit kuļu zelta naudas un aizvilkās projām, baltu spļaudams.