13. A. 500. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 72 gadi veca Jēkaba Baltiņa Bilskas pag.

Reiz vienc saimnieks saderēš ar vellu, ka šis uzminēšot, cik šim [velnam] gadu. Jā, saimnieks uzminēšot, tad vellc šim došot trīs pūri naudas; jā saimnieks nevarēšot uzminēt, ta šim jāietot vellam līdza. Nu, lieta paliek lieta, saderēši, kā pienākās, un norunāši, tai un tai stundā, satikšoties pie tā un tā koka.

Saimniekam ar vellu bīš norunāts akurāt pašā pusnaktī satikties pie lielas egles saimnieka daļā. Bet saimnieks aizgāš uz mežu jau krietni vie priekš pusnakts un uzrāpies eglē. Noliktā laikā vellc bīš klā, izgrozījies, izlādējies, ka saimnieka vēl nav un pēdīgi apsēdies apakš enles. Nu saimnieks rāvis vaļā: "kukū! kukū! kukū! uz mata tā kā dzegūze.

Vellc klausījies, ko klausījies un tā sācis brīnēties Šis jau deviņi simti deviņdesmit deviņi gadi dzīvojot un vē tak neesot dzirdēš dzegūzi pašā ziemas aukstumā un nakts vidū.

Saimnieks kūkoš vēl labu brīdi un ta metis mieru. Vellc gaidīš saimnieku un ka šā vē nejutis, ta paskrējis gabalīnu pretī skatīties, vai šis nāk ar'. Pa to lugu saimnieks no egles zemē un gaidīš vellu. Kā vellc pamanīš saimnieku, tā jau pa gabalu kliedzis "Nu, Cik man ir gadu?"

"Deviņi simti deviņdesmit deviņi!" atbildēš saimnieks. "Ak, tu maita, kā uzminēja!" čartājies vellc.

Saimnieks dabūš no vella trīs pūri naudas un dzīvāš laimīgi.