14. A. 500. F. Anķipāns Mikalavas pag. Kultūras balss kr.

Reiz dzeivuoja vīns zaglis. Jis kotru nakti guoja zogtu, bet nikuo navarēja nūzagt. Reizi jis buordamīs īt pa mežu, te jam prīškā aizguoja valns un klīdzja: "Kuo tu raudi un lomuojīs?"

"Kai ta man nazalomuot, ka vysu zynu, kas pasaulī?" "Jo tai zyni, tad atmiņi, cik man godu!"

Itys zaglis pasajēmja atminēt. Jis aizguoja nū juo nūst, īkuapja kūkā un suoka kyukuot taišņi kai zaguze. Beja zīmas laiks un valns soka breinuodamīs: "Jau nūdzeivuoju septiņdesmit seši godi, bet zaguzes zīmu kyukūjūt vēj nadzierdēju."

Zaglis dzierdēja šūs vuordus, nūkuopja nū kūka un daguoja otkon pi valna. Valns soka: "Kur staiguoji? Dreižuok pasok, cik man godu!"

"Jo dūsi pīcus tyukstūšus zalta, tad atminēšu. Par breivu sovas zynuotnes nakaisu."

Valns, carādams, ka naatminēs, ari pasūlēja zalta naudu. Zaglis soka: "Tagad tev septiņdesmit seši godi."

"Vai jei kai tu zynuoji?" izsaucjas valns.

Zaglis ar pīcim tyukstūšim zalta dzeivuoja zali.