15. A. 500. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Vienai mātei bijusi pameita un īstā meita. Pameita bijusi jau liela meita, un īstā meita seši gadi veca. Māte gan pameitu nevarējusi lāgā ieraudzīt, bet īstā meita atkal mīlējusi pameitu pārlieku.

Reiz abas gājušas uz mežu ogot. Nu viņas redz: uz sarkana gaiļa jāj mazs, mazs vīriņš, viņam dzenas pakaļ liela, liela čūska un taisās pundurīti un gaili aprīt. Bet uzreiz gailis ar visu pundurīti ielec dziļā bedrē un noslēpjas. Čūska izmeklējusies, nekā neatradusi un aizvilinājusi projām. Bet pundurītis ar gaili vairs ārā netikuši. Pameita piegājusi pie bedres tam ieskatījusies. Abi bijuši bedrē un ārā netikuši.

"Vai, mazais vīrī', jūs jau nekā ārā no bedres netiksit " teikusi pameita.

"Palīdzi man tikt ārā," teicis pundurītis, "tad es tevi darīšu laimīgu!"

Pameita sameklējusi gaŗu kārti, iebāzusi to bedrē un gaidījusi, kamēr šie pieķeŗas. Nu viņa vilkusi kārti ārā un izvilkusi no bedres gaili ar pundurīti. Pundurītis bijis ļoti laimīgs, ka izsprucis no čūskas, kas to tā kā tā aprītu, un ka ticis no bedres ārā. Viņš nu iedevis pameitai zelta cimdus un sacījis, lai šī cimdus nēsājot pie sevis, tad būšot laimīga. Pameita paņēmusi zelta cimdus un pundurītis ar gaili aizjājis tālāku.

Tai zemē bijis tāds skops un nejauks ķēniņš. Viņš licis savas valstības sievietēm vērpt no salmiem un sūnām dzīvis. No katras mājas gājušas vērpējas uz ķēniņa pili. Nu pienākusi arī ziņa, ka jāejot vienai vērpējai uz ķēniņa pili no tās mājas, kur pameita dzīvojusi. Mātei nebijis vaļas iet un viņa sūtījusi pameitu savā vietā. Pameita paņēmusi zelta cimdus un gājusi uz ķēniņa pili.

Ķēniņa pili bijušas daudz vērpējas un tās vērpušas dzīvis no salmiem un sūnām. Vērpšana bijusi gŗūta, jo salmiem un sūnām nebijis lāga turiena un dzīvs iznākusi rupja un kunkuļaina. Pats ķēniņš staigājis no vienas vērpējas pie otras un ķīvējies un rājies, ka dzīvis nebijušas lāgā savērptas.

Pameita grečījusi un griezusi un brīnējusies: saimi un sūnas vien jau bijušas, bet kad dzīvs tinusies spolē, tad tīrs zelts vien gājis. Pameita skatījusies, vai kādai vērpējai ar vēl tāda dzīvs ir. Ne, nevienai tādas nebijis. Tikai rupjš grezeklis vien spolēs gājis. Drīz vien nācis pats ķēniņš un skatījies, kādas dzīvis katrai vērpējai. Viņš ķīvējies un skaities: vienai bijušas rupjas un kunkuļainas dzīvis, otrai nevienādas un švakas. Kad nu ķēniņš pienācis pie pameitas, un redzējis, ka tai spolē iet zelts, tīrs zelts, tad no priekiem kliedzis: "Šitā būs mana ķēniņiene, kas zeltu vērpj!"

Ķēniņš nolicis kāzu dienu un pameita vīkšusies uz kāzām. To dienu priekš kāzām pameita aizgājusi uz mežu un nostājusies pie bedres, no kuŗas tā pundurīti izvilkusi. Viņa nu stiprā balsī sacījusi: "Ej, mazo vīriņ, rītu man būs kāzas!"

Tūlin arī pundurītis bijis klāt. Viņš vedinājis pameitu sev līdz. Pameita gājusi. Papriekšu viņi aizgājuši līdz alai, tad pa alu gājuši vien zemē iekšā, kamēr tikuši pie lielas pils. Tur nu pundurītis ievedis pameitu lielā zālē, kur uz troņa sēdējis tāds

pats mazs ķēniņš, un tam bijis zelta kronis galvā. Mazais ķēniņš bijis ļoti laimīgs un nezinājis vien, kā pameitai pateikties par pundurīša izglābšanu. Mazais ķēniņš iedevis pameitai daudz dārgu lietu un rotu. Tad pameita tos visus uzlūgusi uz savām kāzām. Nu atkal pundurītis viņu pavadījis no pils ārā un izvedis mežā.

Kāzu dienā visi pundurīši sanākuši uz kāzām. Viņi nostājušies un noskatījušies, kā pameitu salaulā. Ķēniņš brīnējies un nevarējis saprast, kur tādi mazi vīriņi nākuši. Pameita viņam stāstījusi, kā viss bijis un kā viņa pundurīšus uzlūgusi uz savām kāzām. Nu ķēniņš gribējis pundurīšus pamielot. Viņš licis nest vīnu un gardus ēdienus. Bet pundurīši pēc laulas ilgāki nepalikuši un tūlīt atkal aizgājuši.

Ķēniņš dzīvojot ar savu ķēniņieni vēl laimīgi šo baltu dienu, ja vien jau abi neesot no liela vecuma nomiruši.