1. A. 501. M. Šiliņa Slampeniekos. 1875. g. A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 994 (3).

Vienai mātei bijusi meita; bet tik slinka, tik slinka, ka viņa nav vīžojusi no istabas laukā iziet. Gulējusi vien, nekā nav strādājusi. Tad vienu dienu māte izdzinusi viņu laukā un tikai pērusi. Braucis kungs gaŗām : kālab meitu tā peŗot?

"Jā, cienīgs kungs, viņa par daudz liela strādniece: sēž tikai istabā un strādā, nevīžo ne no istabas laukā iziet -- tāda, redziet."

"Nu, ko tad viņa laba strādā?" kungs vaicājis.

"Liela vērpēja, liela vērpēja! - pušpodiem, podiem, pusotrapodiem pa nakti - un ko nu vēl pa dienām!"

Labi! kungs tad nopircis meitu par trīsdesmit kapeikām, iesēdinājis karītē, aizvedis uz muižu un tūlin pirmā naktī lielai vērpējai devis pušpodu linu savērpt.

Bet - kas ir - šī nemācējusi nemaz vērpt: izlikusies ratiņam dzenamo auklu virsū, izminusies, izstāvējusies -- nekas gudrs neizjucis - sākusi raudāt.

Te uz vienu reizi ienāk pa durvim resna māte ar resniem, resniem pirkstiem, vaicādama: "Meitiņ, kālab raudi?"

Kā man nebūs raudāt? Man pa vienu nakti jāsavērpj pušpods linu."

"Ej tikai gulēt!" resnā māte teikusi, "rītā lini būs savērpti un karāsies pie sienas; bet kad tava goda diena nāk, tad aicini mani lai. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: "Ar resniem pirkstiem - nāc kāzās!"

Ritā agri kungs ienācis un redzējis: meita guļ kā maiss, bet lini savērpti karājušies pie sienas. Viņš brīnījies un domājis: "Lai nu paguļ lai - pa nakti izstrādājusies."

Un vakarā nu iedevis veselu podu linu. Šī nosēdusies un atkal tāpat raudājusi. Te ienākusi viena māte ar resnām lūpām, gaŗu, resnu degunu: kālab raudot?

"'Tā un tā!"

Nu, lai tikai liekoties gulēt, viņa savērpšot. "Iet kad tev goda diena nāk, tad aicini mani lai. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: "Ar resnām lūpām, gaŗo degunu - nāc kāzās!"

Labi! Trešo nakti kungs iedevis pusotrapodu linu savērpt. Nu šī vēl vairāk raudājusi. Te ienākusi viena māte ar resnām, resnām gūžām, knapi, knapi varējusi pa durvim iesprausties, tik resna. Tā teikusi :

"Ej gulēt! No rīta tavi lini būs gatavi; bet kad tava goda diena nāk, tad tu mūs lai aicini. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: "Ar resniem pirkstiem, resnām lūpām, gaŗo degunu, resnām gūžām, nākat manās kāzās!"

Trešā rītā kungs atradis, ka lini atkal gatavi, un nu apņēmies meitu precēt, tādēļ, ka viņa tik liela strādniece.

Nu rīkojuši kāzas, un meita aicinājusi viesus; bet tās trīs māmiņas pavisam piemirsusi. Bijusi jau apģērbusies, gribējusi patlaban uz baznīcu braukt, te iešāvies prātā, ka resnās mātes lai jāaicina. Nu noskrējusi pie rijām, atvērusi lodziņu un saukusi : "Ar resniem pirkstiem, resnām lūpām, resno degunu, resnām gūžām - nākat manās kāzās!"

Atnākusi uz istabu un kungs vaicājis, kur viņa bijusi. Neesot nekur bijusi.

Uz vienu reizi nāk tās trīs vecenes iekšā. Visi kungi, visi brīnās, kas šīs tādas esot.

Tad tā viena teikusi: "Es jaunās dienās biju liela vērpēja, savērpu pušpodiem, podiem, pusotrapodiem linu pa vienu nakti, un ko nu vēl pa dienu. re, tā tos resnos pirkstus lieliskām vērpdama dabūju."

Otra teikusi: "Es arī biju liela vērpēja: resnās lūpas dabūju vienmēr vērpdama, vienmēr diegus slapinādama un deguns vērpjot man arvienu kratījās, kratījās, kamēr tai gaŗumā un resnumā izkratījās."

Trešā teikusi: "Es arī biju liela vērpēja: resnās gūžas no tam dabūju - vienmēr sēdot izspiedušās uz katru pusi."

Tad kungam palicis bail, ka viņa jaunā sieva vērpdama arī nepaliek tik nesmuka: tādēļ savā muižā vērpšanu pavisam aizliedzis un visus ratiņus licis sadedzināt. Vēlāk pat gājis pa pagasta mājām apkārt, ratiņus sacirzdams un sadedzinādams.