2. A. 501. O. Kiršteins Kr. Misā. LP, III. 45.

Viņos laikos kādai mātei bijusi tāda meita bez mūža pavedieniem delnās (plaukstās). Ērmoti bijis arī tas, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries. Citi ļaudis turējuši viņu par slinku, bet patiesībā tā nemaz nebijis.

Reiz māte, nezin, kā sadusmojusies, ceļmalā kūlusi meitu. Braucis svešs kungs gaŗām. Tas prasījis: "Māmiņ, kādēļ kul savu bērnu?"

Māte negribējusi pavisam savu bērnu apkaunot, tādēļ teikusi: "Ja, kā nekulšu? Viņa man visus salmus sāk par zīdu savērpt un saaust."

Kungs, to padzirdējis, kā rūgta nāve virsū, lai dodot meitu viņam līdz, viņš būšot to apņemt par sievu.

Māte to atdevusi. Kungs pārvedis meitu pie sevis. Bet mājā tas apdomājies: "Kas zin, vai viņa patiesi māk no salmiem zīdu vērpt un aust? Pag, pag, likšu puišiem labu kaudzi nokŗaut. Ja tā salmu kaudzi savērps un saaudīs, tad precēšu, ja ne -- vedīšu atpakaļ."

Pret vakaru salmu kaudze bijusi nokŗauta. Nokrēslā meitai bijis jāsāk vērpt. Nabadzīte nogājusi pie kaudzes, raudājusi un raudājusi.

Te pienākušas trīs māmiņas: Vērpēja, Tinēja, Audēja, prasīdamas: "Meitiņ, kādēļ raudi?"

Ja, kā neraudāšu? Vai tas kādam iespējams? Man šī salmu kaudze jāsavērpj Par zīdu pavedieniem un jānoauž audekls."

"Nekas, meitiņ, mēs tev palīdzēsim."

Un tūdaļ vērpēja vērpa no salmiem zīda pavedienus. Tinēja tina pavedienus gar meitas rokām un darināja kamolu. Audēja atkal auda no kamola zīda audeklu.

Gaismiņai svīstot, salmu kaudze bija nozudusi un tai vietā gadījies gaŗš un plats zīda audekls. Meita nezināja, kā patencināt, kā atmaksāt māmiņām. Bet tās par atmaksu ne dzirdēt, tik iesaucās aiziedamas: "Parītu tev ar kungu kāzas. Ja tev laba sirds, tad aicini arī mūs kāzās."

Labi. No rīta kungs doti priecājies par zīda audeklu un darbīgo meitu. Viņš tūlin rīkojis lieliskas kāzas un saaicinājis pasauls viesu. Arī meita, līgava, sākusi naģi posties. Un nu par brīnumiem tā manījusi, ka darbi citādāki izdevušies, nekā senāk. Ko iesākusi, to arī drīzi pabeigusi; pat mūža pavedieni delnās bijuši gadījušies.

Kāzu rītā viesi sanākuši, tik tās trīs māmiņas vēl trūkušas. Līgava piegājusi savam kungam klāt un sacījusi: "Tu nezini, es ielūdzu arī mūsu kāzās trīs māmiņas; brīnums, kā viņas neatnāk."

Bet līdz ko izteikusi tos vārdus, te durvis atvērušās un Vērpēja, Tinēja, Audēja ienākušas istabā. Vērpējai no pavedienu laizīšanas bijušas tādas biezas lūpas kā kausiņi; Tinējai no tīšanas bijuši tādi pirksti kā tapas; audējai no aušanas bijušas tādas kājas kā dēlīši. Kungs, to redzēdams, prasījis, kamdēļ māmiņām tādi pirksti, tādas lūpas, tādas kājas esot? Māmiņas atteikušas: "No strādāšanas dienu un nakti. Tādēļ, ja savu sievu mīli, tad piešķir tai vieglas dienas, tad tai negadīsies tādas lūpas, tādi pirksti, tādas kājas."

Kungs nu apņēmies. Viņš dzīvojis ar savu sievu laimīgu mūžu.