3. A. 501. A. Bīlenšteins Jaun-Aucē. LP, VI, 991 (146, l).

Vienai mātei bijusi gauži slinka meita, nekā nevīžojusi darīt, gulējusi vien. Te māte ieraugot, ka kungs brauc pa ceļu. Nu viņa izved meitu uz ceļu kult, kālab nekā nedarot. Piebrauc kungs un prasa: "Kālab jūs peŗat tādu smuku meitiņu?"

Šī atbild: "Tāda vērpēja, lai Dievs pasargā! sūnu skai(dri) pietrūkst, pašu matu pietrūkst - tāda vērpēja!"

Kungs ņem meiteni līdz, jo viņam esot vērpjamā diezgan. Aizved, ieslēdz kambarī, iedod puspodu linu, lai savērpj pa to nakti. Kad būs savērpusi, tad precēs.

Šī nu sēd un raud, nevīžodama vērpt. Gadās trīs svētas meitas, kas teikušas: "Mēs savērpsim un tas kungs tevi precēs; bet tu tik(ai) mūs savā godā aicini, tad tu mūžam nedabūsi vērpt."

Savērpušas tās svētās meitas to puspodu un vēl un vēl, ka beidzot pietrūcis vērpjamā. Un šī pati pa(r) to laiku guļ.

Rītā kungs atron visu savērptu un nu precēs. Bet brūte teicote : labāk negribote ne tēva, ne mātes uz savām kāzām, bet trīs māsas viņai esot, tām jābūt kāzās, lai kas; tikai liela darba dēļ tās pa(r) dienu nevarot nākt, pa(r) nakti vien, pulksten desmitos.

Labi! tās aicina kāzās. Ienāk šīs - tādas resnas gūžas un līki iet; vienai resnas lūpas, otrai līki pirksti, trešai platas kājas. Kungs brīnis un saka: "Kas tie par cilvēkiem?" ,

Gaspaža atbild: "Kad jūs savai gaspažai dosit strādāt, tad tāda pati paliks."

Tad kungs nedeva vairs vērpt un sieva nu varēja vēl vairāk izgulēties.