4. A. 501. Ozols Vidzemē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 992 (2).

Reiz vienai mātei bija ļoti slinka meita; tā nenieka nestrādāja, - visvairāk vērpt viņai riebās. Māte tādēļ meitu padzina. Mežā nonākusi, tā sāka no gaŗa laika sūnas lasīt. Bet viens ķēniņš, medīdams, atrada meitu un jautāja: "Ko tu še dari ?"

"Lasu sūnas vērpjamam - mātei linu pietrūka."

Ķēniņš domāja: "Tad viņa ļoti čakla un daiļa ir - ņemšu līdz pilī."

Labi! aizveda uz pili, vakarā ieslēdza kambarī un iedeva trīs podi linu pa nakti savērpt.

Ko nu? Šī vērpt nemācēdama, sāks raudāt. Te ap pusnakti no aizkrāsns iznāk veca māmulīte ar ļoti lielu apakšlūpu un mīlīgi, mīlīgi jautāja, kādēļ raudot.

Šī izsūdzēja savas bēdas. Vecene teica: "Nebēdā nekā! Ej tikai gulēt, es savērpšu, bet tu apsolies mani savās kāzās lūgt!" Meitene atbild: "Kaut gan no kāzām ne nieka nezinu, tad tomēr apsolos. Bet kur lai tevi atronu?"

"Šepat aizkrāsnī!" vecene atteica, un tā bija pati Laima. Otrā rītā ķēniņš atrada visu savērptu un ļoti priecājās; bet vakarā iedeva atkal meitenei trīs podi linu vērpt. Tad ap pusnakti ienāca vēl nesmukāka vecene ar ļoti gaŗu degunu un izrunājās tāpat ar meiteni, kā vakarējā.

Trešā naktī, meitenei raudot, ienāca atkal viena vecene; ar tik lielu pakaļu un izrunājās tāpat, kā abas pirmās.

Ķēniņš, domādams, ka meitene pati vērpusi, precēja viņu. Bet kāzu rītā viņa lūdza ķēniņu, lai atļaujot arī viņas kristmātes kāzās lūgt. Ķēniņš atļāva un vecenes atnāca. Bet pie galda ķēniņš prasīja pirmai vecenei, kā viņai tik liela lūpa.

"No linu slapināšanas vērpjot," šī atbildēja. Prasīja otrai vecenei, kādēļ tik liels degons. "No linu putekļiem, vērpjot."

Prasīja trešai: "No kā tad tev tik liela pakaļa?" "No lielas sēdēšanas vērpjot."

Nu ķēniņš sabijās, ka arī viņa jaunā sieva nedabūtu tādu lūpu, degonu un pakaļu, kā viņas kristmātēm, un nelika sievai nemaz vairs vērpt.