5. A. 501. Skolnieks J. Kļava no 64 g. vecas M. Ansiķes Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz viena māte izvedusi laukā uz ceļa savu meitu un pērusi, ka nemākot vērpt. Braucis gaŗām ķēniņš un prasījis, kālab viņa to meitu peŗot. Māte teikusi, ka meita esot par daudz liela vērpēja.

Ķēniņš paņēmis meitu pie sevis un licis, lai viņa vērpj. Meita neprazdama vērpt, sākusi raudāt. Pienākusi viena sieva ar lielu gaŗu degunu un prasījusi, kālab šī brēcot. Meita izstāstījusi visu savu nelaimi. Gaŗdegune savērpusi visu dzīvi un prasījusi par maksu, lai vācot viņu savās kāzās.

Otru nakti meitai sadod atkal daudz darba, un nu atnāk viena sieva ar gaŗām lūpām, savērp visu dzīvi un prasa, lai vācot viņu savās kāzās.

Trešo nakti atnākusi viena sieva ar gaŗiem gurniem, savērpusi meitas vietā dzīvi un prasījusi, lai vācot viņu savās kāzās.

Ķēniņš domājis, ka pati meita ir tāda liela vērpēja, bijis ļoti priecīgs un apsolījies ņemt to par sievu. Uz kāzām meita salūgusi arī visas trīs sievas, kas viņas vietā vērpušas. Ķēniņš tās ieraudzīdams, brīnīdamies prasījis, kādēļ viņas tādas savādas izskatoties. Sievas teikušas: "Tas nāk no lielas vērpšanas."

Ķēniņš nu vairs neļāvis savai sievai pie ratiņa iet. Tā nabaga meitene tikusi par ķēniņieni.