6. A. 501. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka kr. 123 LP, VII, II, 27, 3. 1.

Bija māte, tai bija meita, -- tāda sliņķe un vientiese, ka nejēdza ratiņam ne riteņa pagriezt. Izveda māte uz lielceļu meitu un kūla. Gadījās lielkungām gaŗām braukt. Kungs paskatās uz pērēju - vaicās: "Kam tu, vecenīte, kul savu mitu?"

Māte atbild: "Kā lai nekuļu, kungs? Viņa tik žigla vērpēja. ka nejaudu vērpjamā piedot - nepietiek vairs purvā ne sūnas, visu novērpusi."

Kungs saka: "Atdod man savu meitu." "Ņem viņu," atteic māte.

Aizveda kungs vecenītes meitu uz savu muižu, ievietoja vienā istabā, iedeva pieci podi linu un nosacīja: "Ja savērpsi līdz rītdienas rītam, tad ņemšu tevi par savu kundzi, bet ja nevarēsi, tad galva nost."

Ko nu darīt nabadzītei? Bailes metās viņai, rūgtas asaras

raudāja. Raud, raud - piepēži iznāk tāda vecene gaŗu, gaŗu degunu un vaicās: "Meitiņ, ko raudi?"

Šī elsodama atteic: "Tā un tā - kungs lika pieci podi linu savērpt, ja nesavērpšu līdz rītdienas agrumam, tad galva nost. Vecene saka: "Neraudi vis, meitiņa, es tev izlīdzēšu. Liecies

tikai gulēt, rīta agrumā tev vērpjamo pasniegšu. Bet viens nolīgums tikai: tu mani ieaicini savās kāzās.

"Tencinu, kāzās visādā ziņā tevi ieaicināšu," tā meitene līksma solīt nosolījās un aizgāja gulēt.

Otrā rītā, tikko meita piecēlusies, gaŗdeguna vecele jau pasniedz šai savērpto vērpjamo. Atnāk kungs - darbs kārtībā. Bet nu ap vakara pusi dod šai piecpadsmit podu linu, piedraudēdams un nosacīdams to paša. Raudāja atkal elsdama meita. Te atnāks cita vecene resnām, resnām lūpām, saņems linus darbā un meitu pašu sūta gulēt. Otrā rītā pieceļas meita - resnlūpu vecene jau sniedz šai vērpjamo gatavu pretim. Meita nodod darbu kungam un dabū trešā vakarā divdesmit podu linu. Raudāja bēdādamās šī; te ieradīsies trešā vecene platām, platām gūžām, mierina šo, apņemas linus savērpt un sūta gulēt. Otrā rītā darbs gatavs. Pasniedza meitene ir šoreiz kungam savērpto vērpjamo. Kungs domā, ka meita visu to savām rokām padarījusi un apprecēja to.

Sarīkoja kāzas. Bet meita neaizmirsa vis, ko vecenēm solījusies. Viņa iziet aiz durvim un sauc: "Gaŗdegune, nāc manās kāzās! Resnlūpe, nāc manās kāzās! Platgūža, nāc manās kāzās !"

Tiklīdz iesaucās, te vecenes klāt. Ieies visas trīs kunga istabās: vienai deguns līdz zemei, otrai lūpas šļankst iku, eku, bet trešā tik tik varēja pakaļu pa durvim iedabūt. Kungs ierauga tādas izķēmotas, vaicā gardegunei: "Kāpēc tev deguns tik gaŗš?"

Šī atbild : "Ja tava cienīgā būtu vērpusi pieci podi linu pa vienu nakti, tad viņai deguns būtu vēl gaŗāks par manējo." Otras divas vecenes, kungam vaicājot, atbildēja tāpat. Tomēr kungs nesaprata. veceņu atbildes un līksms nosvinēja savas kāzas. Te pēc gada laika, kungam mājā neesot, atkulsies visas trīs vecenes, sacīdamas: "Aizmaksā nu, cienīgā, mums par to. ka tev linus savērpām!"

Cienīgā atdod vecenēm visu, kas jau vien ir, bet šīm kā maz, tā maz. Beidzot šīs teiks: "Ja mums vairāk nekā nedosi, tad izstāstīsim visu tavam kungam un tevi pašu paņemsim līdz uz pekli."

Vecenes bijušas velna mātes. Ko nu? Tad cienīgā aizveda viņas uz pirti, aiztaisīja durvis, pielūdza Dievu, paķēra vāli, apsita visas trīs un pabāza turpat palāvē. Nekāda klizma cienīgai no tām necēlās; pie tam vēl linus vērpt arī vairs nevajadzēja.