7. A. 501. Māra Deksne Vidzemē ? pagastā, Apsēnu mājās. Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 27. , 2.

Daiļu, daiļu meitu māte reiz aizdzinusi uz mežu. Tur tā aiz gaŗa laika darbojusies tāpat ar sūnām. Ķēniņa dēls medīdams sastapis daiļo, vaicājis, ko ar tām sūnām darīšot. Vērpšot. Vai cita vērpjamā neesot? Esot sen jau savērpts - nepietiekot.

Ķēniņa dēls tad paņēmis daiļo meitu līdz uz pili, iedevis sūnas, lai nu vērpjot. Šī raudājusi. Izlīdusi no aizkrāsnes Laimas māte gaŗu, gaŗu degunu: lai neraudot, viņa savērpšot, bet lai par to kāzās ieaicinot. Otru vakaru no aizkrāsnes iznākusi Biezlūpe, trešo - Resngūža.

Kāzās meita lūgusi ķēniņa dēlam: vai nevēlēšot arī viņas krustmātes kāzās ieaicināt? Lai aicinot, atteicis. Meita iegājusi aizkrāsnī un aicinājusi. Iznākusi viena māmiņa tik gaŗu degunu, kā ķipis, otra tik lielām lūpām, kā pavārnīcas, trešā tik lielu pakalu, kā siena kaudze. Ķēniņa dēls brīnījies par tādiem augumiem, bet pirmā māmiņa teikusi : "Lielo, plato degunu dabūju no tam, ka bez gala vērpju. Ja liksi savai sievai tā vērpt, tai arī tāds deguns gadīsies."

Otrai biezas lūpas esot gadījušās no tam, ka vienmēr vērpdama dziju slapinājusi un trešai milzu gūžas no tam, ka vērpdama pulka sēdējusi. Ķēniņa dēls sabaidījies - nelicis savai līgavai nemaz vairs vērpt. Dzīvojuši laimīgi.