8. A. 501. K. Žiema no J. Kalniņa Ozolniekos. Jkr. V, 77 (44). LP, VII. II, 27, 3, 3.

Kādai mātei bija ļoti slinka meita. Māte veda meitu uz krustceļu pērt. Gaŗām brauca kungs. Šis prasīja, kāpēc māte meitu peŗ? Māte atbildēja: "Tāpēc ka viņa ļoti mudīga. Viņa man visus salmus dzijās savērpusi."

Kungs paņēma meitu līdzi, ieslēdza salmu šķūnī un noteica: "Ja tu tos salmus savērpsi dzijās, tad ņemšu tevi par cienmāti." Meita ļoti raud. Te ienāk veca bāba platām acim, gaŗiem zobiem. Viņa teic: "Vai lūgsi mani kāzās? Tad tev savērpšu." Meita atbildēja: "Lūgšu, lūgšu."

Sieva savērpa salmus dzijās. Otru nakti kungs atkal ieslodzīja meitu šķūnī pie salmiem. Meita ļoti raud. Te ienāk bāba gaŗiem pirkstiem. Viņa teic: "Vai lūgsi mani kāzās? Tad es tev savērpšu."

"Lūgšu, lūgšu", meita atteic.

Sieva savērpj salmus dzijās. Arī trešo nakti iesloga meitu šķūnī pie salmiem. Meita ļoti raud. Ienāk bāba gaŗu degunu un teic: "Vai lūgsi mani kāzās? Es tev savērpšu."

"Lūgšu, lūgšu", meita atteic.

Vecene savērpj salmus dzijās. Kungs nu taisīja kāzas. Arī tās trīs vecenes bija ielūgtas. Kungs piegāja pie vienas vecenes un prasīja viņai: "Kāpēc tev tādas lielas acis un tādi gaŗi zobi?"

Tad prasīja otrai: "Kāpēc tev tik gaŗi pirksti?" Pēdīgi prasīja trešai: "Kāpēc tev tik gaŗš deguns?"

Viņas atbildēja vienā mutē: "Tas mums no vērpšanas. Nelieciet savai cienmātei vērpt, citādi viņai arī tā būs."

No tā laika kungs vairs nelika cienmātei vērpt.