9. A. 501. Pētersonu Kārlis no Goldmaņu Mīles Līv-Bērzes Upes muižā, Jkr. II 144 (18). LP, VII, II, 27, 3,4.

Viena jauna meita gājsi pa ceļu un skaitījusi. Kungs braucis pa to pašu ceļu un dzirdējis, ka viņa skaitot. Licis apturēt kučierim zirgus un prasījs, ko viņa skaita. Teikusi, ka skaitot, cik podu pa dienu savērpjot. Ķēniņš teicis, lai kāp pie viņa ratos un brauc līdz. Pārvedis uz savu muižu un licis uztaisīt ratiņu.

Priekš kāzām viņš nau ļāvis viņai vērpt. Viņa vērpt pavisam nau mācējsi. Aizgājusi uz mežu un raudājsi. Gadīšās trīs Laimes mātes mežā, tās prasīšas, ko viņa raudot. Teikusi, ka ķēniņš viņu apprecēs - un likšot viņai vērpt, bet viņa nemākot. Laimes mātes teikušas: "Mēs aiziesim kāzu rītā pie tevim."

Kāzu rītā viņas atnākušas visas trīs. Brūte nosēdinājsi visas trīs strīpā pie galda. Ķēniņš prasīja: "Kas tās tādas teu ir?" Viņa teikusi: "Tās ir manas mātes māsas."

Ķēniņš teicis uz to vienu: "Kāpēc teu tik gaŗi nagi?" "Tas ir no pakulu vērpšanas."

Prasījs otrai : "Kāpēc teu tik platas acis?"

Teikusi : "Tas ir no villas vērpšanas, baltas un mellas." Uz trešo teicis: "Kāpēc teu tik resnas lūpas?"

"No linu vērpšanas."

Ķēniņš pēc kāzām licis ratiņu sacirst un ta viņai vairs nebīs jāvērp.