10. A. 501. J. Rubenis Ērgļos.

Vienai mātei bijusi ļoti slinka meita, kas nekā nevīžojusi darīt. Māte no dusmām to izdzinusi laukā. Meita nu atsēdusies ceļa malā, pirdusi un skaitījusi. Pa to ceļu nu brauc auns ķēniņš un prasa: "Ko tu, meitiņ, tur skaiti?"

Meita atbild: "Es vērpju tik smalkas dzijas kā zīdu un skaitu, cik birkavu jau esmu savērpusi."

Jaunajam ķēniņam ļoti patīk naskā vērpēja un viņš paņem to līdz.

Ķēniņa pilī pie vērpējas atnāk trīs vecenītes, kas bijušas laimes. Tās nu lūgušas, kad ķēniņš viņu precēšot, tad lai aicinot arī viņas par savām krustmātēm panāksnos. Vienu lai saucot par Lielgurni, otru par Liellūpi un trešo par Lielpupi. Kad ķēniņš viņas redzēšot, tad nedošot šai nekādu darbu strādāt.

Tā nu arī notiek. Ķēniņš grib vērpēju precēt, un tā lūdz, lai atļaunot viņai arī savas trīs krustmātes panāksnos aicināt. Ķēniņš atļaun, un kāzu dienā arī atnāk visas trīs. Viņš prasa, kādēļ viņas krustmātes izskatoties tik neglītas. Slinkā meita izskaidrojusi, ka Lielgurne pastāvīgi vērpdama sasēdējusi lielus gurnus, Liellūpe pavedienu slapinādama izspiedusi lielas lūpas un Lielpupe bērnus zīdīdama izaudzējusi lielas krūtis.

Ķēniņš par to sabijies un nelicis jaunai ķēniņienei vērpt, lai tai netop lieli gurni un lūpas. un arī bērnus zīdīt, lai neizaug lielas krūtis. Kad nu ķēniņiene vairs nedarījusi nekādu darbu, tad no tā laika arī kungu sievas vairs nestrādājot.