11. A. 501. E. Auziņa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienai mātei bijusi ļoti slinka meita. Māte to gan rājusi, gan pērusi, bet tas neko nelīdzējis.

Vienu dienu, kad meita atkal nebija pastrādājusi uzdoto darbu. māte ņēmusi šo atkal pērt. Bet šoreiz izdevies taisni uz lielceļa, lai arī audis redzētu, cik meita slinka un, lai no tā meita apkaunētos. Bet kā par nelaimi, taisni tai brīdī, kad māte pērusi meitu, gadījies braukt gaŗām pašam princim. Princis prasījis mātei, kādēļ šī tā meitu sitot.

"Kā nu princim teikt, ka meita slinka?" domājusi māte un tādēļ sākusi stāstīt, cik šīs meita esot čakla vērpēja, viņa mierā nemaz nestāvot, bet mūžīgi atrodoties vienā vērpšanā, pievērpdama pilnas istabas. Pat naktis neesot tai miera un tamdēļ viņa izvedusi šo te nopērt, lai meita labotos.

Princis domādams, ka patiešām meita tik čakla vērpēja, paņēmis to sev līdz uz pili par sievu. Bet priekš kāzām tai vajadzējis savērpt vairāk podu linu.

Meita nu bijusi ļoti nelaimīga un visu nakti pavadījusi vienā raudāšanā. Bet piepēži - kur gadījušās, kur ne - ienākušas trīs vecas māmiņas un prasījušas, kādēļ meita raudot. Meita nu izstāstījusi savas bēdas un vecenītes šo apmierinājušas, apņemdamās tai palīdzēt. Bet meitai kā par pateicības pierādījumu jāielūdzot arī vecās māmiņas kāzās. Tas jāizdarot tā: "kāzu dienā meitai jāieejot kūtī un trīs reizes jāsitot plaukstās. Tad vecenītes arī tūlin būšot klāt. Meita apņēmusies to darīt un mierīga aizgājusi gulēt, kamēr vecenītes, ķērušās pie darba. Rītam pienākot noteiktais skaits linu bijis jau savērpts un arī kāzu diena klāt.

Princis, pārliecinājies par meitas čaklumu, bijis arī ar mieru meitu ņemt par sievu. Meita nu tikusi apģērbta princeses uzvalkā un izgreznota skaistākām rotām. Bet priekš salaulāšanās, viņa vēl iegājusi kūtī un sasitusi trīs reizes plaukstas. Kad meita jau bijusi salaulāta un kāzu mielasts sācies, ieradušās arī sirmās māmiņas. Bet tagad tās bijušas tik neglītas, pat riebīgas: vienai vecenei bijusi ļoti plata kāja, otrai bieza, atkārusies lūpa, un trešai divi pirksti bijuši ļoti uzpampuši un resni. Vecītes katra pa kārtai piegājušas pie prinča un teikušas.

"Tu savai jaunajai sievai nekad vairs neliec tik daudz vērpt, jo skaties kāda man plata kāja palikusi no paminas kustināšanas."

Otra teikusi: "Redzi, kāda man bieza atkārusies lūpa no biežās linu slapināšanas."

Un trešā: "Redzi, kādi man pirmie divi pirksti uztūkuši resni un nesmuki no dzijas šķetināšanas un, lai tava jaunā sieva nepaliktu tikpat neglīta izskata, veca, kropliem locekļiem kā mēs, tad tu nedrīksti viņai likt strādāt un vēl mazāk vērpt."

Princis arī apsolījies savu sievu turēt īstā princeses godā un nelikt tai strādāt. Tā slinkā meita tikusi lielā godā un dzīvojusi laimīga.